Vēsture kāzu tērpos (FOTO)

Unikālā, īpaši Ventspils muzejam veidotā tērpu izstāde organizēta sadarbībā ar Aleksandra Vasiļjeva fondu un ar Ventspils pašvaldības atbalstu. Tajā eksponētie vairāk nekā 50 vēsturiskie un unikālie kāzu tērpi, ko papildina bagātīgs aksesuāru klāsts, ļauj izsekot kāzu tērpu vēsturei, sākot no Viktorijas laikmeta bagātīgajiem krinolīniem, augu motīvu pārbagātā jūgendstila, art deco modernās vienkāršības līdz pat mūsdienu modes namu dizaineru veikumam.

Jau senatnē laulības līdztekus dzimšanai tika atzīmētas kā viens no nozīmīgākajiem un laimīgākajiem cilvēka dzīves notikumiem. Dažādos laikmetos kāzu tērpi bijuši ļoti atšķirīgi, un pirmām kārtām tie saistīti ar reliģiskiem rituāliem vai ticējumiem. Dažas no senajām tradīcijām nonākušas arī līdz mūsdienām. Piemēram, plīvurs, zem kura līgavas slēpj savus matus, simbolizē viņu tikumību; ziedi, kas tiek dāvināti jaunlaulātajiem un kuri rotā līgavas tērpu, arī ir atbalsis no pirmskristietības laikiem. Kristīgās laulību ceremonijas rituāla sākumi saistāmi ar seno Romu un Svētā Valentīna vārdu, kas slepus laulāja iemīlējušos kristiešus. Bizantijā sakņotie pareizticīgie lielu nozīmi piešķīra jaunlaulāto tērpu spožumam un krāšņumam. Tomēr mūsdienās tradicionālā baltā kāzu kleita pagātnē nebūt nebija obligāta. Piemēram, viduslaiku Eiropā līgavas krāsa skaitījās zaļā, bet rokoko periodā kāzu kleitas bija rozā, sudrabainas vai krēmkrāsas. Par kāzu tērpu varēja kļūt jebkurš grezns apģērbs.

Savukārt par balto kāzu kleitu modes pamatlicēju kļuva Napoleona laiku skaistule franču princese Moruā. 19. gadsimta sākuma mode bija vērsta uz visu antīko jeb klasicismu – tāpēc, atdarinot marmora skulptūras, par noteicošo krāsu dāmu tērpiem lika izvēlēties balto. Kopš tā laika pasaules modes mekas – Francijas – līgavas sāka laulāties baltā, simbolizējot savu nevainību un tīrību.

Romantisma laikmets ar skotu rakstnieka Valtera Skota vieglo roku dāvināja līgavām vēl kādu atribūtu, bez kura neviena Viktorijas laikmeta līgava nedevās pie altāra. Tas bija fleur de orange – vainags un pušķis no apelsīnu ziediem. Bet, tā kā apelsīni zied tikai vienreiz gadā – pavasarī –, tad citos gadalaikos dzīvos ziedus nācās aizvietot ar vaska, kurus pēc kāzām novietoja uz samta spilventiņa un zem stikla kupola nolika uz kamīna malas kā piemiņu no kāzām.

Visā 19. gadsimta garumā kāzu kleitu silueti sekoja modes vējiem. Līgava korsetē un krinolīnā mums palikusi atmiņā no Vasilija Pukireva gleznas Nevienādās laulības (1862), vēlāk sekoja turnīras, žigo piedurknes, mode uz mežģīņu laulību kleitām aktuālajā jūgendstilā. Atvadas no korsetes 20. gadsimta sākumā piespieda tērpu modelētājus mainīt proporcijas, čarlstona ziedu laikos saīsinot kleitas līdz neticamajam, bet 30. gadu depresijā atkal pagarinot.

Triecienus kāzu modei sagādāja pasaules kari. Tolaik laulības notika steigā, nereti neuzspējot vai trūkstot līdzekļiem grezniem kāzu tērpiem. Dāmas sāka laulāties kostīmos, vīrieši nomainīja frakas un vizītsvārkus pret vienkāršiem uzvalkiem. Padomju Savienības sīvā cīņa ar reliģiju piespieda pirmskara padomju sievietes atteikties no tradicionālā baltā kāzu tērpa. Kādu laiku lielinieki aizliedza pat laulību gredzenus. Tikai 60. gados atdzima mode uz baltām krimplēna minikleitām ar īsu tilla plīvuru.

Toties Eiropas modes dizaineriem patika eksperimentēt ar kāzu kleitu fasoniem. Īvs Senlorāns piedāvāja līgavām tērpties baltā adītā kūniņā, bet Pako Rabane – baltā bikini. Ir bijuši mēģinājumi radīt melnu, pelēku kāzu kleitu, no jauna – rozā un pat sarkanu!

Visnotaļ oriģinālu kāzu tērpa risinājumu 30. gados piedāvāja Parīzes modes nama Ardāna īpašniece baronese Akkurti, radīdama ceriņkrāsas modeļus Mana otrā laulība un Manai trešajai laulībai, – ugunīgu karmīnkrāsas kleitu. Diemžēl ne vienmēr pirmās kāzas ir laimīgas kopdzīves garantija.

Foto no izstādes atklāšanas

Sagatavots pēc A.Vasiļjeva fonda sniegtās informācijas

Ieeja izstāžu zālē – 1,10 eiro; 0,60 eiro