Kapteinis no jūrasbraucēju dinastijas

Kapteinim ir jāatbild ne tikai par savu kuģi, bet arī par loča drošību. Lai nogādātu loci uz kuģa klāja, maksimāli jāpietuvojas tam. Gadās, ka vilnis paceļ kuteri par 2–3 metriem vienā līmenī ar kuģa bortu un locim ir jāpagūst uzlēkt uz kuģa. «Mūsu darbā situācija nekad neatkārtojas. Tāpēc šis darbs ir interesants un atbildīgs,» saka Zemnieks. 18 gadu pieredze pie loču kutera stūres rata liecina par bagātīgu kapteiņa pieredzi, taču tas neļauj atslābināties.

Valters Zemnieks nāk no jūrasbraucēju dinastijas. Tēvs un vectēvs zvejoja zivis, tēvocis no tēva puses bija mehāniķis uz tālbraucēju kuģiem, savukārt tēvocis no mātes puses – stūrmanis. Brālis līdz pēdējam elpas vilcienam bija zvejas kuģa kapteinis. Dēls turpina dinastiju, būdams kapteinis uz robežsardzes kuģa. Pirms atnākšanas uz Ostas kapteiņa dienestu Valters Zemnieks 17 gadus nogāja jūrā uz zveju kuģa par mehāniķi. Jaunais darbs vēlreiz lika ķerties pie mācību grāmatām – vajadzēja otrreiz pabeigt jūrskolu, šoreiz jau stūrmaņa specialitātē.

Pašreizējo darbu ar iepriekšējo Valteram grūti salīdzināt – zvejnieks praktiski neredz ne ģimeni, ne kultūras dzīvi. Tagad viņam ir laiks gan ģimenei, gan iemīļotajai nodarbei – suņiem. Zemnieku mājā mīt divas četrkājainas mīlules – Šveices aitusuns Florinda un kollijs Arta. Suņi palīdz noņemt stresu un liek Valteram katru dienu doties pastaigās, ko viņam ieteicis ārsts.

Smieklīgs stāsts par kuģu mehāniķiem

«Mehāniķa darba vieta ir mašīntelpa, tādēļ viņa kabatās vienmēr ir drēbes gabali mašīnu un roku noslaucīšanai. Parasti, tuvojoties reisa beigām, drēbes gabali ir kārtīgi piesūkušies ar dīzeļdegvielu un mašīneļļu.

Atgriežoties no reisa, jauns mehāniķis ar nepacietību vēro iluminatorā, kad parādīsies dzimtais krasts. Kā jau ierasts, izvelk no kabatas eļļainu lupatu, notīra ar to logu un pie sevis nosaka: kaut kā neredz to krastu, laikam migla nāk virsū. Un nevar saprast jaunais mehāniķis, ka ne jau migla ir pie vainas, bet iluminatora notraipītais stikls.»