Kad 2009. gadā latviski tika izdota Sūzanas Kolinsas “Bada spēļu” triloģijas pirmā daļa, tika iezīmēts tāds kā pagrieziena punkts jauniešu literatūrā. Arī agrāk bija iznācis pa kādam līdzīgam romānam, bet tieši ar šo ļoti populāro triloģiju acīmredzami kļuva skaidrs, kāda izklaidējoša literatūra turpmāk, vismaz kādu labu brīdi (vismaz desmitgadi un izskatās, ka arī ilgāk), būs populāra un aktuāla. Katrā ziņā priecē tas, ka jaunieši lasa grāmatas, savukārt, vai priecē tas, kas šajās grāmatās aprakstīts, jau ir strīdīgāks jautājums. Tātad konkrētajā triloģijā ir aprakstīta apspiesto ļaužu cīņa pret paverdzinātājiem, un viens no galvenajiem stūrakmeņiem ir tieši bada spēles. Milzīgā arēnā tiek iedzīts jauniešu bariņš un, visai nācijai tiešraidē vērojot, jauniešiem ir jānogalina vienam otru, līdz izdzīvos tikai viens. Detalizēti slepkavošanas apraksti un nežēlīgas cīņas.
Bada spēlēm, tāpat kā citur pasaulē, bija neapstrīdami panākumi arī starp Latvijas lasītājiem, un tika izdotas arī citas līdzīgas grāmatas. Varoņi, tēma un uzstādījums, protams, mainījās, bet visām grāmatām dažas kopīgas lietas palika nemainīgas – cīņa, izdzīvošana, vardarbība, nāve, pusaudži. Turklāt šāda tipa grāmatas vairs neviens neraksta kā viendaļīgus romānus, parasti vismaz triloģija vai pat lielāks romānu cikls. Nejautājot profesionālu psihoterapeitu viedokli šajā jautājumā, bet, paanalizējot no sava skatupunkta šo tendenci, gribētu teikt, ka šādas literatūras popularitātē vainojama nenormālā dzīves dinamika un pārsātinātība ar iespaidiem. Filmas un datorspēles jau labu laiku propagandē vardarbību, literatūra savā ziņā arī, bet jauniešu literatūrai tā pamatīgi neviens nebija pieķēries līdz pat jaunā gadsimta pirmās desmitgades vidum. Bija jau šis tas arī agrāk, bet kā atsevišķi gadījumi, nevis kampaņveidīgi nišas aizpildīšanas centieni. Brīva niša bija, un ienesīgas nišas nemēdz palikt brīvas. Par nišas ienesīgumu var spriest papētot cik kurš autors ir nopelnījis ar saviem romāniem, gan no grāmatu pārdošanas, gan vēlāk no ekranizācijām.
