Slejā jāpauž tas, kas sāp pašam, un, ja nesāp, tad nevajag rakstīt, jo apcerēt citu vainas jau ir žurnālistu darbs. Tātad, kas mums kaiš, Ieva Rupenheite? Uij, gandrīz nekas. Ja neskaita tikko vēl bijušo sausumu, kurš nu jau vairs tāds nav. Ja neskaita ērces, kas tā vien birst no mājas zvēriem. Ja neskaita darbu piramīdu, kuras augšgalā šūpojas Muzeju nakts, pamatnē – modes zinātnieka un kolekcionāra Aleksandra Vasiļjeva kāzu tērpu kolekcijas izstāde pilī un turpat vēl ieslīpi - bruņinieku turnīrs. Bet vispār, - ne jau tas man kaiš.
Man kaiš pilsētas mākslīgā kultūras dzīve. Izrādās, ka kultūras dzīve, ja to neorganizē, neiekļauj plānos, nekultivē kāds no malas, pati par sevi nav un nespēj pastāvēt.
