Vistrakāk ir tad, kad kādā nozīmīgā notikumā tiek saklausīta bezjēdzība un viss notikuma saturs sagāžas kā kāršu namiņš. Diemžēl tā tas notiek ne tikai ar dzeju, no kuras meistarīgi meistari izvij bezjēdzīgu vārdu virtenes, kas kā pavasaras ūdentiņš (ne silts, ne remdens) tek pār klausītāju galvām, tracinot un pat gandrīz liekot dusmoties uz aizgājēju, kam ar šīm burtu virtenēm nav nekāda sakara. (Paldies, Ingai Ieviņai - arī mani šie bezjēgā novestie teksti mēdz rosināt uz gluži nemierīgām, ar kāzām/bērēm/izlaidumiem nesaistītām domām).
Gadās arī cita veida notikumu padarīt par vāji sildītu otro ēdienu.
Tālāk nevajadzētu lasīt tiem, kam pilnīgi un bez jebkādiem nosacījumiem patīk viss, ko rada Raimonds Tiguls.
