Kamēr virtuālie kolēģi gardi malkoja no saldenās pudeles un domāja par to, kas svarīgāk – svētkus un svinētājus skaitīt vai Svētkus radīt, es skatījos Māmiņdienas koncertu, bērēs un dzimšanas dienās biju… Un paralēli lielisko maiju “Jūras vārtos” baudīju. Vienmēr apbrīnoju “Kurzemes filharmonijas” prasmi atvest šurp labāko, ne vienmēr visizpārdotāko, bet to, kas ļauj to kaut kur dziļi mītošo provinciālo kompleksu ar kvalitātes latiņu iemidzināt. Bet, izkāpjot no smalkajām kurpēm, ar kurām uz “Jūras vārtiem”, šoreiz gribas par tām ikdienas svinēšanām parunāt. Par to, kā no ikdienas ērtajām čībām izkāpt.
Vai esat redzējuši Nacionālā teātra izrādi “Leo. Pēdējā bohēma”? Tur ir Lolitas Caukas meistarīga Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas parodija, par ko viņa arī saņēma “Spēlmaņu nakts” nomināciju kā labākā aktrise otrā plāna lomā. Ja neesat redzējuši, noskatieties (var atrast arī youtube). Ir smieklīgi, jo ir tā sajūta – “es kaut kur to jau esmu dzirdējusi”. Un ne reizi vien. Patiesībā daudzas reizes. Vispār šī īsā fragmenta noskatīšanās varētu būt kā obligātā literatūra visiem svinību rīkotājiem. Noskatieties un godīgi pajautājiet sev – vai tas tiešām nav par mani? Tiešām nemaz, nemaz?
