Pēc mums

Vai arī no tekstiem pabirst noslēpumainas “pērles”, piemēram: «Atļautas mežģīnes, kas maksā ne vairāk par pusi valstsdālderi un lentas par tādu pašu cenu, izšūti lakati – ne dārgāki par 2 valstsdālderiem. Pilnībā aizliegts valkāt sabuļādas apkakles un mufes.», (sk. topošie Ventspils Muzeja Raksti, VIII). Nevajag domāt, ka valkātājām bijusi alerģija pret mežģīnēm vai sabuļādām, tas viss tika darīts, lai cilvēki orientētos savās kārtās un lieki nekaitinātu augstākstāvošos.

Sakarības priekšmetos palīdz rast salīdzināšana ar kādiem analogiem vai atradumu vietas konteksts. Piemēram, atrod kādā laukā, netālu no apzināta pilskalna, bronzas aproces un saktas, tak jau laikam sievišķis, strādājot nebūs noģībis, bet visticamāk, ka tai vietā bijusi senču kapsēta.

Un tagad iztēlojamies, ko arheologi atrod Ventspils pilsētas teritorijā pēc pārsimts gadiem. Plastmasai līdzīga materiāla gabalus, kas izkaisīti visā pilsētā, un kopā salikti veido liellopu daļas, turklāt, dažiem trūkst kāju, citiem ir pievienota caurule, vēl uz kāda manāmi nelieli caurumiņi ar stikla, iespējams, spuldzīšu paliekām. Varbūt šai pusē bijusi attīstīta lopkopība? Ticis izveidots kāds svēto lopu kults? Tomēr, objekti atrasti visā kādreizējās pilsētas teritorijā. Tātad templis nav ticis izveidots. Drīzāk iespējama slepena desanta nomešana. Tomēr pilsētas kultūrslānis neliecina, ka pēc desanta iebrukuma, dzīve būtu apstājusies. Padošanās notikusi labprātīgi. Vai tiešām? Vai tiešām vajadzētu mocīt nākotnes arheologus ar savādām hipotēzēm tā vietā, lai pilsētvidē atstātu zīmes, kas ir kontekstā ar vietas vēsturi. Kādu zivju sievu bronzā, kādu atpazīstamu kapteini Ostgalā vai pašu buti ar šķībo muti, kas latviešu tautas teikās uzdrošinājās mēdīt Dieviņu, kad tas viņu uzrunāja: «Un tu arī, butīte-nabadzīte pa dubļiem novārtījusies, Daugavu rakdama». Par to gan arī bute tika pie savas šķībās mutes.