Lasot dažādus tekstus par un ap vēsturi, kas iezīmējusi savas rievas un taciņas kāda laikmeta izpratnē, reizēm rodas iespaids it kā būtu nonācis filmā bez skaņas. Dažādi noslēpumaini priekšmeti arheologu atrasti parādās kadrā, bet, kamēr vēsturnieki vēl pēta sakarības, meklē kontekstu un rada skaidrojumu, šīm lietām nav titru, sevi tās paskaidrot nevar un – līdz ar to tām nav jēgas.
Piemēram, kāds vīrs, savā īpašumā ārdot bebru uzcelto aizsprostu, pamanīja tādu kā žagariņu, tādu kā radziņa daļu, un, būdams apzinīgs, mudīgi savu aizdomīgo atradumu atnesa vēsturniekiem, kas šajā lietā atpazina t.s. Lingbi tipa cirvi, un veicot dažādas smalkas vecuma noteikšanas analīzes, atklājās, – ziemeļbrieža radziņš ar cilvēka roku apstrādes pēdām, pierāda, ka Kurzemes teritorijā cilvēki parādījušies par nieka 2 tūkstoš gadiem agrāk nekā līdz šim tika domāts (sk. Ventspils Muzeja Raksti, VII). Bet ārpus šī brīnumainā skaidrojuma, tas ir tikai sabrūnējis raga gabals.
