Kad stāstu, ka mūs Rakstniekmājai šogad desmitais gads, tad atbildes ir divas – ak, vai tad jau? Un otra - vai tad tikai? Tā šķiet, ka jūs tur vienmēr esat bijuši. Abas ir sirdij tīkamas un mums pieņemamas.
“Vai tad tikai” laikam nozīmē, ka vieta mūs ir pieņēmusi. Gan Māja, kurā rādās labi sapņi un var uzrakstīt trīsreiz vairāk kā parasti, gan pilsēta, kuru par sakārtotību, puķēm un govīm apbrīno gandrīz visi.
“Vai tad jau” var skaidrot tā, ka laiks paskrējis nemanot. Un tas laikam nozīmē, ka ir bijis gana daudz notikumu, lai mēs aizritējušos sprīžus nemaz nepiefiksētu. Pašām arī šķiet, ka vēl nupat, nupat bija tā diena, kad Rātslaukums bija pilns cilvēkiem un visi nepacietīgi gaidīja Lielā Rakstnieka parādīšanos. Īpaši literātu vidū bija daudz minējumu – nu, nu, kurš tad tas būs, un tā vien šķiet, ka dažs labs priecīgi uzelpoja, ieraugot četrmetrīgo, mīlīgo milzi, kurš garāmejot noglaudīja tirgusbūdiņu jumtus un sarokojās ar Jāni Fabriciusu, līdz atviegloti apsēdās pie Annas ielas 13 durvīm – mājās! Tūliņ jau durvis vēra arī pirmie smaidīgie iemītnieki, spānis Hosē Luiss Palasone gan bija ieradies jau iepriekšējā vakarā un nekādi nesaprata, kāpēc mēs nevaram mierīgi pasēdēt un iedzert ar viņu vīnu, bet skrienam ar traukiem un palagiem rokās. Tomēr vēlāk izrādījās, ka arī šī mūsu centība nav bijusi pietiekama, un Knuta Skujenieka istabiņā žalūzijas palikušas uz galda. Tā nu garāmejošie ventspilnieki vārda tiešā nozīmē sāka ieskatīties rakstnieku dzīvē.
Kopš tā laika tukša Māja nav bijusi ne brīdi, reizēm pat šķiet tāds kā brīnums, ka šo gadu laikā te viesojušies cilvēki gandrīz no 60 valstīm, arī no Japānas burvīgā Mari Konno, kura bija paņēmusi līdz dzimtas kimono un sarīkoja mums īstu tējas ceremoniju, bet ļoti novērtēja arī mūsu dāvanu – pašplūktos liepziedus, pirmā ķīniete Vei no Šanhajas ar tik dzīvu interesi par apkārtējo, ka, piemēram, lūdza, vai mēs viņai nevaram parādīt kādu filmu ar vardarbību un seksu, jo tādas Ķīnā esot aizliegtas, bet gribas tak vienreiz redzēt. Kevinu Vennemanu pirmo reizi aizvedām uz īstu mežu, un viņš nekādi nespēja saprast, ka mellenes var tā vienkārši plūkt un ēst. Te ir ne tikai rakstīts, bet arī dzīvots, svinētas divas kāzas un pieņemts viens oficiāls bildinājums, ir bijusi saskatīšanās un sarakstīšanās ar tālejošām sekām, un visi šie notikumi laika it kā lineārajā plūdumā ir ievijuši tādas kā ligzdas, piesildītas un piepildītas, padarījuši to telpisku un apdzīvotu.
Un arī grāmatas te ligzdo, protams. Nu jau izdoto skaits ir pāri četriem simtiem, un katrā no tām ir kāda daļiņa šeit aizvadīto brīžu. Kaut vai izcilajā vēstures romānu sērijā 20 gadsimts – vēl vakar vērām vaļā Gundegas Repšes izcilo romānu “Bogene”, kur Lesteru ģimene dzīvo Ventspilī, tās varone Berta staigā pa mūsu pilsētas ielām, iegriežas sulīgi aprakstītā tirgus laukumā, un tieši no šejienes paņem sev līdzi neiznīdējamo mājas un tautas garu Bogeni. Tas uztur dzīvību un spēku arī Bertas meitā Lotē, šausmu vagonā braucot uz Sibīriju, ļauj izglābt mazu bērniņu un cerību. Kad skatījos sanākušo jauniešu acīs, ļoti gribējās ticēt, ka šis māju spēka gars ir arī katrā no viņiem un neļaus pazust mūsu zemei un tautai.
Un jā, atkal viena ligzda bija ievijusies.
Komentāri (0)
Skaisti. Būs Bogene jāizlasa.
Sveiciens Mājai un tās Saimniecei jubilejā!
Paldies par šiem skaistajiem vārdiem un paldies par Māju!
Priecājos līdz ar jums! Daudz laimes, radošuma un dzīvesprieka!