Ventspilī, Ventas krastā, pašā Ostas promenādes centrā uz bronzas soliņa sēž vientuļš bronzas vīrs. Skumjām acīm viņš noskatās uz ostā ienākošajiem kuģiem. Tas ir Krišjānis Valdemārs, jaunlatvietis un latviešu kuģniecības pamatlicējs. Kāpēc skumjām acīm? Izskaidrojums ir vienkāršs. Krišjāņa Valdemāra skulptūrai vairs nav briļļu...
Laiks doties uz domi
– Miza, man liekas, ka Voldiņš ir vai nu traks, vai kaut ko nojauš, – Tievais čukstēja. – Mēs taisām jau piekto apli, un akurāt ap policijas māju! Vai nu man izliekas, vai tik tiešām pa logiem mūs vēro. Tas labi nebeigsies!
– Voldiņš ir nodomājis, ka viņu grasās novākt, tāpēc baidās attālināties no policijas mājas. Kaut gan – Strādnieku iela ir klusa un tukša, pa galvu iedot viņam varētu arī tur. Šitas tiešām labi nebeigsies. Varbūt nolienam malā un paskatāmies, kas notiks?
– Tinamies prom no šejienes. Pulkstenis jau ir pusdivpadsmit! Man jāiet uz domi. Pilnas kabatas ar rauga pakām. Neaizmirsti, ka tavam opelim jābūt Rīgas ielas galā desmit minūtes pāri divpadsmitiem!
– Pašnāvnieks tu neglābjamais. Labi, es tur būšu, bet nojauta saka – tu tobrīd jau vērosi rūtainas debesis. Ej vien, es tevi neturu.
– Nu tad metam mieru! Man vēl jāpārģērbjas un jāsavāc tā bleķa onkuļa brilles, lai ģīmi nevar pazīt. Jācer, ka nav pārāk stipri pielodējuši. Un sarkanās kurpes arī jāuzvelk...
– Kāda velna pēc tev vajadzīgas sarkanas kurpes?
– Poliči meklēs personu ar sarkanām kurpēm un brillēm. Bet es brilles noņemšu un kurpes pārvilkšu, lūk!
– Tev pēdējais laiks ārstēties pie šitā... pie psihopāta, vai kā nu tur viņu sauc. Staigā laimīgs, es tikmēr sagatavošu mašīnu. Man gan liekas, ka tevi no domes aiztransportēs ar gluži citu transportlīdzekli...
