Šī bija smaga Lieldienu nedēļa. Grūti to nosaukt par Kluso nedēļu, par sāpju pilno nedēļu gan. Ir neiespējami palikt vienaldzīgiem, kad tik tuvu pasaulē notiek traģēdijas. Ir tik vilinoši tādos smagos brīžos ielaist sevī naidu un likt kādu sist krustā. Vai arī ieritināties segā ar siltu tēju un mīļāko grāmatu klēpī, sakot : “Lieciet mani mierā, uz mani tas viss neattiecas”. Lai arī mēs katrs viens esam tikai piliens jūrā, tak tomēr arī viens piliens var būt izšķirošs, kad ūdens bļodā gāžas pāri malām.
Gadsimtiem Jūda ir sinonīms vārdam “nodevība”. Par nieka 30 sudraba gabaliem viņš nodeva Jēzu saplosīšanai. Jūda par to dārgi samaksāja, bet mani šajā stāstā vairāk satrauc cita epizode - patiesībā taču Jēzu uz Golgātu nosūtīja nevis Jūda, bet gan pūlis, kurš, paklausot tā laika viedokļu līderiem farizejiem, "nobalsoja" par nāves spriedumu Jēzum. Poncijs Pilāts bija gatavs Jēzu apžēlot, bet sabiedriskā doma (kā mēs teiktu šodien) lika sodīt Jēzu nevis slepkavu Barabu. Tomēr neviens tā laika pūli, kas tomēr taču sastāv no pavisam konkrētiem cilvēkiem, kuriem bija iespēja izvēlēties, nesauc par "Jūdas partiju". Vai arī tie cilvēki pūlī nebija pelnījuši pa daļai no tiem jūdas grašiem?
