Nedaudz par mūsdienu fotogrāfiju

Mols. Jeb pareizāk sakot – Dienvidu mols. Kādreiz, riskējot ar kādu acu slimību, mūsu skatiens neapturami ieskrējās horizontā, savā ceļā sastopot vien dažus mīlniekus, kuri, riskējot muļķīgās romantikas vārdā, haotiski sasēduši uz mola bluķiem, vēroja iepriekšminēto saulrietu. Banāli. Tagad šis pārpratums ir noskaidrots. Mīļie kolēģi, par mums arī šeit ir padomāts, un mūsu kompozicionālo glābēju sauc Govs Matrozis. Man vienmēr dīvains ir šķitis vārds GOVS. Kaut kāda nievājoša, necila pieskaņa. Gotiņa tak skan mīlīgāk. Nu lūk, bet par to molu. Grozies kā gribi, bet gotiņa kā ir kadrā, tā ir. Piekritīsiet, kādreizējais mols ar bāku tā galā prasīja nevajadzīgu piepūli un fantāziju kadra kompozīcijā. Galu galā mols ir katrā ostas pilsētā, bet govs uz mola jau ir kaut kas oriģināls, es pat teiktu – iepriekš nedzirdēts avangards. Pie tam tāljūru arājiem ir unikāla iespēja vispirms iepazīties ar šī matroža otro galu, lai tādējādi mudinātu tos ātrāk iestūrēt ostā un noskaidrot kas ir šī, ar vidi tik ļoti harmonējošā skulptūra. 

Vispār stikla šķiedra kombinācijā ar epoksīda sveķiem ir ienesusi mūsu pilsētā vēl iepriekš mums, fotogrāfiem, nepazītas sajūtas. Un, šai simbiozei pievienojot atbildīgo amatpersonu gaumi, mēs rezultātā iegūstam patiešām iepriekš nenosapņotu pilnību.

Esmu par pārsteigumiem un radošumu pilsētas attīstībā un nedomāju, ka gotiņu uzvaras gājiens ir mūsu fantāzijas kalngals. Tāpat ceru, ka mūsu netālie kaimiņi kuldīdznieki, tā teikt, nāks pie prāta, un ar savu degradēto vecpilsētas arhitektūru beigs musināt nenobriedušu fotogrāfu prātus uz fotoplenēriem, uz savdabīgu un nekomerciālu „mākslas” fotogrāmatu izdošanu. Vēl nekaunoties par to saņemt uzslavas no tā saucamiem profesionālajiem fotogrāfiem. Par liepājniekiem pat nerunājot... Un tā es varētu virtuāli izklaiņoties pa visu pilsētu un gandrīz katrā dzīvojamā kvartālā atrast ko savai ciparu dvēslei.

Kolēģi, biedri un līdzjutēji! Ar šo visu es novēlu mums neapstāties! Neapstāties un neapnikt fotografēt. Fotografēt tā, lai citiem paliek. Fotografēt, kad tev aizliedz un fotografēt, kad tev pavēl. Turiet atvērtus savus sirdsalbūmus. Dodu nelielu padomu - lai kaut ko nofotografētu, ir jāatver acis. Tik vienkārši! Un, ja vēl sāksim vienlaicīgi ar skatīšanos arī domāt, tad, kas zina, iespējams, tieši mūsu fotogrāfija kādu dienu kļūs par dārgāko pasaulē!

Par visu pārējo parūpēsies tehnoloģijas.