Kas tad ir mūsdienu fotogrāfija? Varbūt pienācis laiks mainīt nozares nosaukumu uz dažādu elektronisko ierīču operatori vai varbūt ciparogrāfi?

Jā, neapšaubāmi, mūsdienu tehnoloģiju attīstība soļo platiem soļiem. Fotogrāfija kā vēl nekad ir kļuvusi tuva cilvēcei, un dīvaini, ka vēl nav izgudrots gludeklis ar iebūvētu kameru, lai instagramu miljardus papildinātu ar savu jaunāko apakšbikšu attēliem. Līdz kādam absurdam bija nonākuši cilvēki senāk – mocīties pie katra kadra kompozīcijas, rēķināt ekspozīciju, sekot līdzi atlikušajiem kadriem, apmeklēt fotokursus.

Tad vēl šī muļķīgā noslēpumainības sajūta, kad neko nevar redzēt šeit un tagad. Bija jāgaida līdz izkusīs attīstītājs, lai attīstītu filmiņu. Par vannasistabā pavadītām pustumsas stundām, kopējot bildes, es vispār paklusēšu. To visu laikam bija izgudrojis kāds cilvēkus ļoti nīstošs radījums.

Kāds paretam vārgi šļupstēs par laiku, kad filma disciplinēja prātu, trenēja reakciju un spēju pamanīt citiem nepamanāmo? Muļķības. Atliek ieiet elektronikas veikalā un, izejot no tā ar tikko iegādāto kameru, mēs lepni un bez sirdsapziņas pārmetumiem varam sevi saukt par fotogrāfiem. Šodien mums jāmāk atrast piktogrammu ON/OFF un māksla var sākties! Nepatīk ar telefonu uzņemtais attēls? Nekādu problēmu – piktogramma ar uzzīmētu miskasti padarīs jūsu uzņemšanas procesu par bezgalīgu. Vai nupat apēdāt tomātu un par to neuzzināja līdzpilsoņi? Nejēdzība! Jūs visticamāk neesat laikmetīgs un moderns.

Iedomājieties, kādas bildes sanāktu Anselam Ādamsam, ja tā vietā, lai skraidītu ar pārdesmit kilogramus smagu foto aprīkojumu pa Josemitas kalniem, viņam būtu bijusi planšete? Ja vecmodīgais un tūristus nepiesaistošais melnbaltais foto pārtaptu par skaistām krāšņumbildēm? Vieta pašmāju kalendārā un lietuviešu tūristu armāda būtu garantēta! Bet nu ko es par dārgākās (visticamāk, ka noticis pārpratums) fotogrāfijas pasaulē autoru, mēs strauji mācāmies no citu kļūdām un ar pilnu pārliecību varu sacīt, ka mūsu pilsētā patiešām ir padomāts par mums – ciparogrāfiem.

Ja kādu rītu pamostoties tev pie brokastu galda būs pievienojusies mūza un ar savu kņudīgo uzstājību aicinās plenērā, nedari muļķības un nesāc plānot sižetus, rakursus un kompozīcijas! Viss jau ir sagatavots. Vēlies, piemēram, bildēt Ostgalu? Lūdzu. Kādreiz, kaklus laužot un zem kājām skatoties, mēs kā ēnas lēnām slīdējām pa degradēto Līvu ielu, cerībā saskatīt noplukušo, bez plastmasas logiem esošo 19 gadsimta apbūvi vai kādu starp nevienādajiem bruģakmeņiem izspraukušos pieneni. Toties tagad bez lieliem kreņķiem par jaundzimušo miegu un bērnu ratiņu konstrukciju mēs plūdeni izslīdam cauri kādreizējam iedvesmas un sajūtu rajonam. Pat 10 mājas kaķi izskatās ar lielāku pievienoto vērtību, ar tādu kā eirokaķiskāku skatienu mūs aicinot ilgāk šeit neuzkavēties, bet doties tālāk – pretim saulrieta apmirdzētām kāpām, pretim vietai, kur savā bezgalīgajā cīņā viļņlauži mēģina ko pierādīt jūrai.

Mols. Jeb pareizāk sakot – Dienvidu mols. Kādreiz, riskējot ar kādu acu slimību, mūsu skatiens neapturami ieskrējās horizontā, savā ceļā sastopot vien dažus mīlniekus, kuri, riskējot muļķīgās romantikas vārdā, haotiski sasēduši uz mola bluķiem, vēroja iepriekšminēto saulrietu. Banāli. Tagad šis pārpratums ir noskaidrots. Mīļie kolēģi, par mums arī šeit ir padomāts, un mūsu kompozicionālo glābēju sauc Govs Matrozis. Man vienmēr dīvains ir šķitis vārds GOVS. Kaut kāda nievājoša, necila pieskaņa. Gotiņa tak skan mīlīgāk. Nu lūk, bet par to molu. Grozies kā gribi, bet gotiņa kā ir kadrā, tā ir. Piekritīsiet, kādreizējais mols ar bāku tā galā prasīja nevajadzīgu piepūli un fantāziju kadra kompozīcijā. Galu galā mols ir katrā ostas pilsētā, bet govs uz mola jau ir kaut kas oriģināls, es pat teiktu – iepriekš nedzirdēts avangards. Pie tam tāljūru arājiem ir unikāla iespēja vispirms iepazīties ar šī matroža otro galu, lai tādējādi mudinātu tos ātrāk iestūrēt ostā un noskaidrot kas ir šī, ar vidi tik ļoti harmonējošā skulptūra. 

Vispār stikla šķiedra kombinācijā ar epoksīda sveķiem ir ienesusi mūsu pilsētā vēl iepriekš mums, fotogrāfiem, nepazītas sajūtas. Un, šai simbiozei pievienojot atbildīgo amatpersonu gaumi, mēs rezultātā iegūstam patiešām iepriekš nenosapņotu pilnību.

Esmu par pārsteigumiem un radošumu pilsētas attīstībā un nedomāju, ka gotiņu uzvaras gājiens ir mūsu fantāzijas kalngals. Tāpat ceru, ka mūsu netālie kaimiņi kuldīdznieki, tā teikt, nāks pie prāta, un ar savu degradēto vecpilsētas arhitektūru beigs musināt nenobriedušu fotogrāfu prātus uz fotoplenēriem, uz savdabīgu un nekomerciālu „mākslas” fotogrāmatu izdošanu. Vēl nekaunoties par to saņemt uzslavas no tā saucamiem profesionālajiem fotogrāfiem. Par liepājniekiem pat nerunājot... Un tā es varētu virtuāli izklaiņoties pa visu pilsētu un gandrīz katrā dzīvojamā kvartālā atrast ko savai ciparu dvēslei.

Kolēģi, biedri un līdzjutēji! Ar šo visu es novēlu mums neapstāties! Neapstāties un neapnikt fotografēt. Fotografēt tā, lai citiem paliek. Fotografēt, kad tev aizliedz un fotografēt, kad tev pavēl. Turiet atvērtus savus sirdsalbūmus. Dodu nelielu padomu - lai kaut ko nofotografētu, ir jāatver acis. Tik vienkārši! Un, ja vēl sāksim vienlaicīgi ar skatīšanos arī domāt, tad, kas zina, iespējams, tieši mūsu fotogrāfija kādu dienu kļūs par dārgāko pasaulē!

Par visu pārējo parūpēsies tehnoloģijas.

Komentāri (0)

  • 0
    qwerty 12.04.2016, 11:04:17

    Viedi vārdi, Juri!

    "“I hope that my work will encourage self expression in others and stimulate the search for beauty and creative excitement in the great world around us.”" —Ansel Adams

  • -2
    Dainis Rozentāls 12.04.2016, 11:58:55

    Labas domas! Kaut nu aizietu lidz apziņai vienam otram! Malacis, Juri!

  • 0
    Vbralis_SBArt 12.04.2016, 15:16:11

    Viss jau it kā OK un pat vienisprātis pa kādiem 70%, bet jautājums , vai Juris Ģigulis brauc ar auto vai ar zirga pajūgu un vai mājās lieto sveces vai elektrību arī kādreiz, tīri aiz ziņkāres, vēstules raksti ar roku vai datorā, es vismaz Z.svētku kartiņas ar roku 1x gadā rakstu un tik pat bieži gadā padarbojos ar analogo aparātu........... manuprāt nevajag būt tik noraidošam pret to, kas notiek un mainās pasaulē tehnikas jomā un ja kaut kas ir saražots (foto, grāmatas, sabūvētas mājas un t.t.) ne tāds kā gribētos vai vajadzētu, dzīve pate saliks visu pa vietām, tāpat kā semos laikos bija ar māksliniekiem, gleznotājiem, dzejniekiem , rakstniekiem, komponistiem un t.t., cik no visa tā , kas gadsimtiem ilgi tika ražots ir nonācis līdz mūsdienām un ir saucams par mākslas vērtu ?????

  • 0
    žipčiks 12.04.2016, 17:18:45

    Mana tēva un vectēva radītās bildes , ļoti liela vērtība.

  • -1
    Inese Māla (Andruce) 13.04.2016, 11:23:10

    Labais!

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: