Apcerējums radās pēc diskusijas, kuras tēma bija radošums. Kādēļ ir vietas, kur iedzīvojas jaunas, radošas idejas un cilvēki, un ir vietas, kur tās pat neparādās, lai gan nekādi šķēršļi tam it kā netiek likti, pat vēl vairāk – ir laba infrastruktūra, ir droši un mierīgi.
Gan akadēmiskajā, gan politiķu vidē, gan sabiedrībā ir aktuāla diskusija, kā piesaistīt inovatīvus, radošus, jaunus cilvēkus ar idejām, kas eventuāli varētu radīt produktus, pakalpojumus un uzņēmumus ar augstu pievienotu vērtību (R. Florida), ar to saprotot augsti kvalificētus speciālistus zināšanu intensīvajās un radošajās nozarēs, kā finanses, pētniecība, IT, R&D. R. Florida runā par faktoriem, kas nosaka šo radošo cilvēkresursu koncentrēšanos konkrētās industrijās, un stāsta, kā to iespējams attīstīt laikmetā, kad kvalitatīvi cilvēkresursi un to piesaiste ir daudzu valstu un pilsētu attīstības politikas viens no stūrakmeņiem un konkurētspējas faktoriem.
Var, protams, būt dažādi viedokļi par augstāk minētā autora un pētnieka indeksiem (Kafejnīcu, Bohēmas, Kreativitātes un Geju indeksi), bet viennozīmīgi – tas summējas brīvā, nepiespiestā, liberālā vidē un līdzīgu cilvēku kritiskajā masā un dzīvesveidā, nenoliedzot arī sadzīves faktoru svarīgumu (dzīves telpa, infrastruktūra utt.).
Ogļu raktuves vai ostas tuvums varēja būt svarīgi faktori pirms 100 gadiem, tagad ir nepieciešams radīt vidi izglītotiem speciālistiem, kas garantētu izaugsmi. Latvijā ir ilgstošas problēmas noturēt esošos cilvēkresursus (to atzīst gan ES, gan Pasaules bankas, gan OECD eksperti), nemaz nerunājot par citiem – labāk izglītotiem, radošākiem cilvēkresursiem no citām valstīm, jeb, citējot Floridu: "vietas, kas piesaista šos cilvēkus, piesaista kompānijas".
Tālāk, paturpinot domu, gribētu pievērsties R. Floridas 3T ekonomiskas attīstības modelim (tehnoloģijas, talants, tolerance). Tehnoloģijas ir tās, kas liek sabiedrībām un ekonomikām attīstīties. Talanti ne tikai uzlabo ražošanas līdzekļus, bet arī rada jaunus produktus citiem tirgiem. Izglītības ieguldījumu atdevi uz ekonomikas izaugsmi ir pierādījis Romers (1994) savā teorijā. Tolerance ir viskarstāk apspriestā sadaļa, jo talanti brīvi lido uz vietām, kas ir vispievilcīgākās. Atceroties Geju un Bohēmas indeksus, ne jau seksuālās minoritātes vai bohēmas kultūra tiešā veidā rada augstas vērtības produktus un uzņēmumus. Tie norāda uz sabiedrības tolerances līmeni attiecībā uz minoritātēm, imigrantiem. Tādā vidē labi jutīsies arī aktīvi cilvēki ar ekscentrisku dzīves stilu (Florida and Mellander, 2010). Kā pierāda pētījumi, atvērtība, tolerance, pašizteiksme ir vitāli nepieciešamas uzņēmējdarbības videi. GCI (Global creativity index) apliecina, ka valstis ar augstiem 3T modeļa rādītājiem ir ne vien ekonomiski attīstītākas, bet to iedzīvotāji ir arī laimīgāki un ar dzīvi apmierinātāki.
Tas nozīmē, ka, jo zemākas barjeras inovatīvu cilvēkresursu pieplūdumam, jo lielākas iespējas piesaistīt zināšanu kapitālu. Sabiedrībā ir karstas diskusijas par imigrantiem un iespējamiem draudiem, maz tiek runāts par potenciālām iespējām. Protams, tas raksturo arī Latvijas sabiedrību kā tādu: konservatīvu un noslēgtu. Bet... jo lielāka valstī ir tolerance pret imigrantiem, jo lielāki ekonomiskās izaugsmes, inovācijas un konkurētspējas rādītāji. Jautājumu par gejiem un citām ticībām nemaz nav lietderīgi cilāt, jo tur mūsu Latvijas sabiedrības noskaņojums ir skaidrs. Tas neliecina par atvērtību un toleranci.
Visubeidzot – daži tulkojumi terminam "tolerance":
* spēja pieņemt uzvedības un normas, kas atšķiras no jūsu paša, kaut arī jūs tām nepiekrītat un tās neatbalstāt. Avots: http://dictionary.cambridge.org/dictionary/english/tolerance
* interese par apsvērumiem un idejām, viedokļiem, paradumiem, kas ir sveši jums; liberāls viedoklis, uzskats. Avots: http://www.dictionary.com/browse/tolerance
Droši vien katram ir viedoklis par šo tēmu. Tā ir atvērtības un tolerances pirmā fāze: spēja līdzvērtīgi komunicēt, bez aizvainojumiem un naida. Un tas lielai Latvijas sabiedrības daļai jau ir izaicinājums.
Diskusija paliek atvērta. Vai mēs vēlamies būt atvērti jaunām idejām, viedokļiem un talantiem, kas Latvijā varētu parādīties gan no citām zemēm, gan no mūsu pašu izglītotajiem jaunajiem cilvēkiem, par kuriem konkurē daudzas valstis? Vai mēs spēsim piesaistīt tos, kurus vēlamies, vai tos, kuri citiem nederēs un paliks pāri?
Skolas, mājas, bērnudārzus var uzbūvēt ātri. Kapitālu var piesaistīt, bet kā ir ar zināšanu kapitālu? Sociālās kultūras kvalitātes un vērtības mainoties lēni – tikai ik pēc 20 – 30 gadiem. Vai varam un gribam gaidīt?
Komentāri (0)
Ļoti vērtīga un daudziem nepatīkama diskusija. Bez zināma riska un spējas mainīties un uz lietām paskatīties atvērtāk attīstība nav iespējama. Un reizēm jau nemaz nevajag daudz - varbūt tā vietā lai šķendētos, ka pa Piejūras brīvdabas muzeja celiņiem braukšana nav tāda kā pa autobāni, vērtīgāk būtu painteresēties, cik, piemēram, atvērta radošām izpausmēm ir Smiltnieku māja, cik koncertu muzeja baznīcā. Nopulētas ielas un spilgti zālieni ir forši, bet ja zālē nevar atgulties un debesis vērot, tad no tā visa nav prieka.
Šo problēmu apzinās daudzi. Tsču kā to risināt?
Nevar piespiest cilvēku kļūt par tolerantu un atvērtu ar varu. Ne pārāk efektīva ir arī tolerantu ideju popularizēšana, jo pārāk bieži izsauc pretestību un sasniedz efektu, pretēju gaidītajam. Sabiedrībai ir jāizaug pašai. Tostarp, arī mācoties no savām kļūdām.
Tā kā - nāksies vien gaidīt!))))