Kad stāstu, ka mūs Rakstniekmājai šogad desmitais gads, tad atbildes ir divas – ak, vai tad jau? Un otra - vai tad tikai? Tā šķiet, ka jūs tur vienmēr esat bijuši. Abas ir sirdij tīkamas un mums pieņemamas.
“Vai tad tikai” laikam nozīmē, ka vieta mūs ir pieņēmusi. Gan Māja, kurā rādās labi sapņi un var uzrakstīt trīsreiz vairāk kā parasti, gan pilsēta, kuru par sakārtotību, puķēm un govīm apbrīno gandrīz visi.
“Vai tad jau” var skaidrot tā, ka laiks paskrējis nemanot. Un tas laikam nozīmē, ka ir bijis gana daudz notikumu, lai mēs aizritējušos sprīžus nemaz nepiefiksētu. Pašām arī šķiet, ka vēl nupat, nupat bija tā diena, kad Rātslaukums bija pilns cilvēkiem un visi nepacietīgi gaidīja Lielā Rakstnieka parādīšanos. Īpaši literātu vidū bija daudz minējumu – nu, nu, kurš tad tas būs, un tā vien šķiet, ka dažs labs priecīgi uzelpoja, ieraugot četrmetrīgo, mīlīgo milzi, kurš garāmejot noglaudīja tirgusbūdiņu jumtus un sarokojās ar Jāni Fabriciusu, līdz atviegloti apsēdās pie Annas ielas 13 durvīm – mājās! Tūliņ jau durvis vēra arī pirmie smaidīgie iemītnieki, spānis Hosē Luiss Palasone gan bija ieradies jau iepriekšējā vakarā un nekādi nesaprata, kāpēc mēs nevaram mierīgi pasēdēt un iedzert ar viņu vīnu, bet skrienam ar traukiem un palagiem rokās. Tomēr vēlāk izrādījās, ka arī šī mūsu centība nav bijusi pietiekama, un Knuta Skujenieka istabiņā žalūzijas palikušas uz galda. Tā nu garāmejošie ventspilnieki vārda tiešā nozīmē sāka ieskatīties rakstnieku dzīvē.
