Man bija gan brīvdienas,- garas, saulainas un vietām pat siltas. Lai nebūtu tik garas, bija jāpagriež pulksteņi. Kaut kādai disciplīnai taču jābūt. Mēģinājumi stundu ātrāk iet gulēt, lai attiecīgi varētu vieglāk pierast un stundu ātrāk piecelties, neko daudz nedeva, - piecēlos kā parasti brīvdienā – astoņos, t.i. , deviņos. Bija nelieli izbraucieni- pēc nogulētām sīpolu mizām, kuras visas jau bija izpirktas gan tirgū, gan lielveikalā, bet par laimi atradām gandrīz bojā gājušu melleņu sulu. Sanāca tādas strazdu/ baložu oliņas. Nekas. Var taču iztikt arī bez tām mizām.
Bija kūku cepšana un viesošanās, mīļas sarunas un vīns. Bija cīņas par kārtību un trauku piramīdas. Tas viss, kas nāk brīvdienu komplektā. Bet kaut kas nebija.
Nebija sajūtas. Un visi mēģinājumi restaurēt to sajūtu, to dziļākās jēgas klātbūtni manai rosībai, nekādu jēgu nerada. Netiku. Nogulēju. Aizmirsu. Normāla cilvēka atbildes uz nepatīkamiem jautājumiem. Grāmatas lasīju, bet to vienīgo rokā pat nepaņēmu. Kaut kā bailīgi bija.
