Gadā, kad Latvija atguva neatkarību, es biju pārkāpusi savas pirmās desmitgades slieksni un gana spilgti atceros, kā valstiskie notikumi atbalsojās mikrosabiedrībā – ģimenē, tuvāko draugu un radu lokā. Atbalsojās dažādi, nebūt ne tik viennozīmīgi. Kad atsaucu atmiņā deviņdesmito gadu sākuma posmu, saprotu, ka ar bērna acīm tolaik redzēju ļoti dažādu spektru – sākot no pompoza uzvaras prieka, klusām asarām, veiklu kažoku apmešanu līdz pat vienaldzībai un dusmām par latviešu neprātīgo izvēli.
Mans tētis bija starp tiem, kurus mācību iestādēs sodīja par neatļauto radiostaciju uztveršanu un pretvalstiskām izpausmēm. Viņš mūsu ģimenē atklāti izrādīja attieksmi pret tiem, kuri bija iestājušies Komunistiskajā partijā karjeras vārdā, bija pat gadījums, kad ar viņa roku tika iznīcināta partijas grāmatiņa. Tētim 4. maija balsojums bija neatkarības atgūšanas diena ar skaļu, neviltotu prieku un saldu uzvaras garšu. To visu pēc pāris mēnešiem pasvītroja dēla piedzimšana uzreiz pēc augusta puča, kad bija skaidrs, ka Latvijas neatkarību Maskava tomēr neatņems. Viņš pēc tam teica: dzimis pa īstam brīvā Latvijā mans dēls. Pie mājas tikta uzcelts balts karoga masts, kurā valsts svētku dienās vienmēr tika uzvilkts Latvijas karogs.
