..kādu dienu es ieraudzīju, ka augustā tiks vērti VĀRTI. Dziesminieku vārti Kurzemē. Uzmetās zosāda, jo bildēs es atpazinu To Kalnu. Kalnu, kurā tik laimīgi reiz abi dziedājām...
2007. gada Zvaigznes diena manā dzīvē par vienu zvaigzni bagātāku debesjumu radījusi. Jo tajā dienā Mūžībā aizgāja mans brālēns. Vārdā nesaukšu. Ko gan vairs līdz vārdi.
Bet tā vai citādi, viss tomēr sastājas savās vietās, kad norimst. Un vieta, kurā es gribētu sakārtot un izlīdzināt visu vēl joprojām sāpīgo un neaizmirstamo, ir Pope, kā to atskārtu pavisam nesen.
Kādu dienu, pirms vairāk nekā 15 gadiem, mēs ar brālēnu, atstājuši citus ekskursantus no Rīgas pētām apkārtni, ieraudzījām kalnu un nolēmām tajā uzkāpt. Toreiz man nebija ne jausmas, kur atrodos, vien zināju, ka Ventspils pusē.
Vienmēr mēs abi esam bijuši tuvi, jo vienīgie visā radu pulkā bijām... vientuļi. Ja citi dzimtas jaunieši jau bija nodibinājuši savas ģimenes, tad mēs abi, viens otram tik līdzīgi pat vizuāli... mums kaut kā neveicās. Un todien mēs tajā kalnā uzkāpām un dziedājām, dziedājām, dziedājām. Dziedājām daudz un visu, vairs pat neatceros. Vien atceros Mārtiņa Brauna dziesmu ar Raiņa dzeju „Saule. Pērkons. Daugava.”
Un droši vien skanēs banāli un naivi, bet toreiz mēs, stāvot kalnā un lūkojoties debesīs, apsolījām katrs sev nepazaudēt to, kas mūs vēl ar šo dzīvi saista – cilvēku sevī. Apsolījām katrs sev savu cilvēcību nenoslīcināt naudas pelnīšanas maratonā, mēģināt radīt ko paliekošu un vienkārši – mīlēt dzīvi.
