Pope ir kalns. Pope ir kalns un estrāde. Pope ir kalns un muiža. Pope ir kalns un alejas. Kalns. Pope ir vieta, kur kalnā kāpt. Pēc peldes globāli komerciālo vilinājumu jūrā, uzkāpt kalnā un īstam pašam atkal tapt. Tā bija un tā atkal būs. Kāpēc? Sirdsjo. Tāpēc!
"Pamatojuma saiklis "sirdsjo". Es te palikšu sirdsjo. Pat nav jāsaka: es te palikšu, sirdsjo man te jāpaliek. Pietiek ar vienu sirdsjo palīgteikuma vietā. Es te palikšu, sirdsjo. Es to darīšu, sirdsjo. Es to drīkstu – sirdsjo. Mums vajag turēties. Mums vajag sirdsturēties. Mums vajag sirdsturēties kopā. SIRDSJO."
Tā savulaik Ziedonis epifānijā uzrakstīja. Uzrakstīja, sirdsjo. Viņš, Kurzemīti kājām izstaigādams, arī Popes kalnā kāpa. Uzkāpa un sastapa veci, kurš mājā pie estrādes dzīvoja. Tas bija maijā. Māja pie estrādes zilos ceriņos esot peldējusi. Un vecais teicis, lauziet ceriņus, lauziet, apmulsinādams dzejnieku ar tādu devību un vēlību, jo netrūka jau ballētāju un estrādes apmeklētāju, kas no tuvākas un tālākas apkārtnes uz Popes kalnu brauca, zilās, smaržīgās kupenas uz mājām līdzi aizvest kāroja un arī ābolus no veča bagātīgā dārza. Jā, bija tādi laiki Popē, kad estrāde un kalns skanēja, kad ļaudis uz ballēm un koncertiem sabrauca ne vien no novada, bet no visas Latvijas.
