Atkal pienācis pavasaris ar visām tam atbilstošajām dabas izpausmēm, tajā skaitā spožu sauli debesīs. Cilvēki jūtas pacilāti un dalās savā sajūsmā , kā jau mūsdienās ierasts, arī e-sarakstē. Nesen saņēmu tieši tādu vēstulīti, ar saulaina prieka novēlējumu teksta beigās, un kārtējo reizi sajutos paralēlā pasaulē, kur saule un prieks ne vienmēr pārklājas – jo spožāk tā spīd sejā, jo mazāk prieka dod. Jautāsiet: kā tad tā? Bet tieši tā tas ir cilvēkiem ar nopietniem acs tīklenes defektiem, kuru rezultātā iestājas redzes invaliditāte. Un cilvēks pamazām nokļūst paralēlā sajūtu pasaulē, kur daudzas lietas un pat jēdzienus uztver savādāk, nekā vairums šī bloga lasītāju. Kad tādā realitātē esmu pavadījis vairākus gadu desmitus, tad rodas vēlme par to nedaudz pastāstīt, pie reizes kliedējot arī dažus sabiedrībā pieņemtus mītus par neredzīgiem cilvēkiem.
Jā, apzināti attiecībā uz sevi lietoju vārdu neredzīgs, lai gan, kā jau ievadā bija noprotams, brīžos, kad saule nespīd acīs, redzu nedaudz vairāk. Starp citu, tieši spilgtas gaismas radīto kontrastu mazināšanai cilvēki ar redzes traucējumiem lieto saulesbrilles – sen ir pagājuši tie laiki, kad neredzīgie pārsvarā bija kara invalīdi vai pēckara gadu puikas ar saspridzinātām acīm, kuri zem tumšajām brillēm slēpa līdzcilvēku skatienam netīkamus defektus. Bet, atgriežoties pie neredzības definīcijas, manuprāt, mūsdienu informācijas laikmetā tā ir pavisam skaidra: ja cilvēks nespēj salasīt vizuāli attēlotu tekstu, viņš ir neredzīgs, bet ja tomēr lasa ar acīm, kaut lietojot stipras brilles vai palielināmo stiklu un braucot ar degunu gar papīru vai datora/viedtālruņa ekrānu, tad vājredzīgs. Ja arī uz kādu brīdi iestājas zināms starpstāvoklis, tas neturpinās ilgstoši. Toties acs jūtība uz gaismu tik ātri nezūd. Taču visizplatītākais mīts Nr.1 ir tas, ka neredzīgs cilvēks neredz pilnīgi neko un redzīgu cilvēku izpratnē dzīvo nemitīgā tumsā. Tādi gadījumi sastopami visai reti. Un ja kāds no mums nav nekad redzējis gaismu, tad viņš nepazīst arī tās pretstatu - tumsu. Savukārt, ja uz ielas vai citā sabiedriskā vietā pamanāt cilvēku ar balto spieķi, visticamāk viņš redz atsevišķus vizuālos orientierus, kas palīdz pārvietoties apkārtējā vidē, bet signālspieķis kalpo, pirmkārt, kā brīdinājums autovadītājiem un pretimnācējiem, ka viņš tos var nepamanīt. Un nav šāds gājējs jāgrābj pie rokas un jāmēģina vilkt kaut kur nezināmā virzienā – tas tikai viņu dezorientēs. Ja rodas iespaids, ka cilvēkam tiešām vajag palīdzību, par to var apvaicāties un vajadzīgo vienmēr noskaidrot.
