Vispirms paldies par daudzajām pozitīvajām atsauksmēm uz manu pirmo bloga ierakstu! Sociālajos tīklos saņēmu arī vairākus jautājumus, kas prasa dziļāku atsevišķu momentu izklāstu. Taču kronis visam bija kāda lielāka Rīgas ziņu portāla redaktores man adresētais jautājums: „Es tikai īsti nesapratu, kāpēc Jūs sevi tomēr saucat par neredzīgu - Jūs taču gan lasāt, gan rakstāt.”

Tiem, kas īsti nesaprata, it īpaši rīdziniekiem, skaidrošu vēlreiz: ar mūsdienu informācijas tehnoloģijām ir iespējams lasīt un rakstīt, nepielietojot redzi. Datoru un viedtālruņu operētājsistēmās ir vai nu jau sākotnēji iekļautas, vai atsevišķi instalējamas ekrānlasošās programmas, kuras ar balss sintēzes starpniecību atskaņo jebkuras izmaiņas uz ekrāna. Pie stacionārā vai portatīvā datora neredzīgs cilvēks darbojas tikai ar klaviatūru, neizmantojot datorpeli. Navigācija tekstā notiek gan ar kursora vadības  jeb tā sauktajiem bultiņu taustiņiem , gan ar Home un End, reizēm pievienojot tiem vēl ctrl vai citu modifikācijas taustiņu. Lietpratēji zinās teikt, ka patiesībā tie ir labi pazīstamie īsinājumtaustiņi, kurus kursora pārvietošanai tekstā var izmantot jebkurš MSWord lietotājs. Taču ekrānlasošajās programmās šīs un vēl citas papildu komandas ļauj pārvietot ekrānlasītāja fokusu ne tikai teksta redaktoros,bet arī interneta pārlūkprogrammu logos, nolasot attiecīgo fragmentu, kā arī palaist zemāk esošā teksta nepārtrauktu lasīšanu līdz tā beigām, ja pats lietotājs to neaptur, atkal izmantojot kādu taustiņu.

Te sīkāk jāpaskaidro, kas ir ekrānlasošā programma jeb ekrānlasītājs (angliski „screen reader”). Tas uztver un interpretē ekrānā attēlotos objektus, tajā skaitā arī tekstu, neatkarīgi no tā, vai datoram tiešām ir pievienots reāls ekrāns, kurā to visu var redzēt ar acīm. Piemēram, es pašreiz rakstu šo blogu pie stacionārā datora, kuram nav pieslēgts monitors (pēdējais tāds mūsu mājās nesen apdzisa uz mūžīgiem laikiem). Tāpat arī portatīvajam datoram ar konkrētu taustiņu kombināciju var izslēgt ekrāna gaismu, lai tumšā istabā tā nespīdētu virsū guļošam dzīvesbiedram, taču ekrānlasītāja darbība no tā nemainīsies. Būtībā ekrānlasošā programma ir kā datorsistēmas iekšējās acis, kas nolasa tekstu vai citus programmu logos atainotos objektus. Un tālāk ir 2 veidi, kā šo informāciju nodot lietotājam – Braila raksta vai runas izvade (tās var darboties arī paralēli). Par pirmo varu teikt, ka t.s. braila displeju cenas ir mērāmas tūkstošos un pat bagātajās valstīs privātpersonas nevar atļauties iegādāties tos personīgai lietošanai. Tā kā jau iepriekšējā ierakstā pieminēju, ka reāli brailu pārvalda tikai retais cilvēks ar nopietniem redzes traucējumiem, tad atliek vienīgi otrais variants. Protams, lai tehniski nodrošinātu runas izvadi, datoram jābūt iebūvētiem vai pieslēgtiem skaļrunīšiem (tumbiņām), vai arī iespraustām datoraustiņām, lai netraucētu apkārtējiem cilvēkiem.

Ja pieņemam, ka ekrānlasītājs datorsistēmā aizvieto redzi, tad lasīšanai neredzīgam lietotājam vēl ir nepieciešama arī attiecīgās valodas balss jeb runas sintēze. Sintētiski radītas, zemākas kvalitātes balsis mēdz būt jau iebūvētas ekrānlasošajā programmā, bet kvalitatīvāka, ar cilvēka balsi ieskaņota runas sintēze būs jāinstalē papildus un pēc tam jāpievieno pieejamo balsu sarakstam programmas iestatījumos. Šāda, atsevišķi instalējama  balss latviešu valodai saucas Tildes Visvaris un tas bez maksas lietojams operētājsistēmā Windows. Diemžēl izstrādātājs tam sākotnēji uzlicis virkni neizprotamu ierobežojumu un jau drīz pēc tā izlaišanas (pirms 9 gadiem) pārtrauca šī produkta tehnisko atbalstu, tāpēc mūsdienās neredzīgiem datorlietotājiem vai viņu paziņām no IT speciālistu vidus jārisina liekas problēmas – piemēram, kā piedabūt Visvari runāt Windows 64-bit versijās, kuras pēdējos gados, palielinoties personīgo datoru jaudai, ir aizstājušas agrāk tik ierasto 32-bit standartu.

Taču atgriezīsimies pie ikvienam lasītājam izprotamām, ne tik specifiskām lietām. Tviterī saņēmu jautājumu: vai var saprast arī emociju ikonas, tā sauktos smailiņus? Nevaru uz to atbildēt viennozīmīgi – tas atkarīgs no konkrētajā sarakstē izmantotās programmatūras. Jaunākajās Skype versijās ar ekrānlasītāju JAWS tie nolasās saprotamā angļu valodā, savukārt ar INTERNETA PĀRLŪKu, piemēram, portālā draugiem.lv TIKAI KĀ „KOLS, IEKAVAS CIET” UN ARĪ ŠO IEKAVIŅU DZIRD, vien SPECIĀLI PAPĒTOT SIMBOLU, JA NAV UZSTĀDĪTA PILNĪGI VISU PIETURZĪMJU NOLASĪŠANA, KAS citādi IR ĻOTI APNICĪGA UN ikdienā APGRŪTINOŠA. Tāpēc arī pats vāji orientējos visās šo smaidiņu ievietošanas niansēs un lietoju tikai dažus no tiem.

Vēl sarežģītāka ir situācija ar internetā publicētiem attēliem. Ja ziņu portālos parasti katrai bildei ir pievienots to aprakstošs komentārs, tad sociālajos tīklos tas sastopams reti. Cilvēki labākajā gadījumā uzraksta kodolīgu nosaukumu foto galerijai, nepaskaidrojot katras bildes saturu, jo vairumam tas tāpat redzams. Ja tas notiek Facebook, kur pats tīkla nosaukums jau paredz dalīšanos ar vizuālu informāciju, tad grūti kaut ko iebilst, bet tviterī, kur pamatā tomēr ir teksta ziņojumi, bieži kaitina tādi tvīti, kur cilvēks tikai izsaka savu attieksmi pret pievienotajā attēlā redzamo objektu, kura būtību neredzīgam lietotājam atliek vien minēt. Manā gadījumā, kad ir niecīgs redzes atlikums, varu krēslainā vai tumšā telpā atvērt šo attēlu savā tālrunī ar 5 collu ekrānu un pat pastiept bildi lielāku, lai saskatītu tur esošo objektu vai ainavu, bet tās izprašanai  man tomēr vispirms ir nepieciešams kaut kāds informatīvs apraksts. Vēl grūtāka ir situācija, ja kāda svarīga ziņa tiek publicēta kā attēls, piemēram, ar ekrānšāviņu uzņemts teksts, kas pēc tam ievietots attiecīgā tīkla ziņu plūsmā. Ekrānlasošā programma spēj nolasīt tikai rakstītu tekstu, nevis atpazīt tā fotouzņēmumu. Tiesa, Android un iOS viedtālruņu Facebook lietotnēs kopš šī gada pavasara, ar pirkstu velkot pār lietotāja ievietotu attēlu, ekrānlasītājs sniedz īsu tā automātisko aprakstu, piemēram: „image may contain 4 people, indoor”, no kā var noprast, ka tur attēloti 4 cilvēki kādā telpā. Bet, ja šādā attēlābūs redzams teksts, tad labākajā gadījumā par to tā arī uzzināsim: „image may contain text”. Tomēr, rakstot šīs rindiņas, atklāju diezgan vienkāršu veidu, kā detalizētāk izprast vai nolasīt šādus attēlus. Saglabājot tos no mobilās lietotnes tālruņa atmiņā, atkarībā no tajos atainotā satura (ir vai nav teksts), tos pēc tam iespējams atvērt ar kādu citu lietotni, kas pamatā paredzēta ar tālruņa kameru uzņemto attēlu atpazīšanai vai nolasīšanai. Taču tas laikam ir temats jau nākamajam bloga ierakstam, kuru grasos veltīt neredzīgu lietotāju attiecībām ar skārienjūtīgajām ierīcēm, kam drīzumā vajadzētu aptvert vēl plašāku cilvēku loku, nekā tas ir ar ekrānlasošo programmu izmantošanu datorā.

Komentāri (0)

  • 0
    Ziilite 09.06.2016, 17:21:47

    Tiešām vērtīgi blogi Mārtiņam. Tie būvē tiltus uz izpratni. Paldies. (Smaiļiks)

  • 0
    Baiba Bicēna 10.06.2016, 13:06:12

    Paldies, Mārtiņ! Soctīklos apspriežam to gadījumu ar pirmā bloga popularizēšanu un rezultātu. No katra gadījuma kas jāmācās. Ceru, ka to izdarīs arī žurnāliste, par kuru joprojām esmu labās domās - viens piemērs ir viņas raksts par Mareku Biruli, kas joprojām redzams Rutka sākumlapā, malā. Norakstīsim šo gadījumu ar tevi uz pieredzes trūkumu. Tas ir labojams, ja cilvēks pats saprot kļūdu, ka nav varējis kaut kam pietiekami izsekot un atrodies stereotipu gūstā.

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: