Kamēr virtuālie kolēģi gardi malkoja no saldenās pudeles un domāja par to, kas svarīgāk – svētkus un svinētājus skaitīt vai Svētkus radīt, es skatījos Māmiņdienas koncertu, bērēs un dzimšanas dienās biju… Un paralēli lielisko maiju “Jūras vārtos” baudīju. Vienmēr apbrīnoju “Kurzemes filharmonijas” prasmi atvest šurp labāko, ne vienmēr visizpārdotāko, bet to, kas ļauj to kaut kur dziļi mītošo provinciālo kompleksu ar kvalitātes latiņu iemidzināt. Bet, izkāpjot no smalkajām kurpēm, ar kurām uz “Jūras vārtiem”, šoreiz gribas par tām ikdienas svinēšanām parunāt. Par to, kā no ikdienas ērtajām čībām izkāpt.
Vai esat redzējuši Nacionālā teātra izrādi “Leo. Pēdējā bohēma”? Tur ir Lolitas Caukas meistarīga Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas parodija, par ko viņa arī saņēma “Spēlmaņu nakts” nomināciju kā labākā aktrise otrā plāna lomā. Ja neesat redzējuši, noskatieties (var atrast arī youtube). Ir smieklīgi, jo ir tā sajūta – “es kaut kur to jau esmu dzirdējusi”. Un ne reizi vien. Patiesībā daudzas reizes. Vispār šī īsā fragmenta noskatīšanās varētu būt kā obligātā literatūra visiem svinību rīkotājiem. Noskatieties un godīgi pajautājiet sev – vai tas tiešām nav par mani? Tiešām nemaz, nemaz?
Godīgi gan būtu arī pateikt, ka man, protams, nav nekādu profesionālu tiesību kādam ko aizrādīt vai norādīt, ne es aktrise, režisore vai kultūras pasākumu organizatore pēc papīriem. Bet organizējusi un vadījusi dažādus godus (kristības un bēres vēl ne, bet kas zina) esmu daudz. Un arī kļūdas tādās reizēs pieļāvusi, ai, cik daudz…
“Sasveicināšanās. Dzejolis. Dziesma. Dzejolis. Dziesma. Teksts par to, cik nozīmīgs ir šis konkrētais brīdis. Ziedi. Dzejolis. Dziesma. “ Kas tas ir? Scenārijs 90% pasākumu, neatkarīgi no tā, vai tās kāzas, bēres vai skolas izlaidums. 80% viesu smagi nopūšas, ka nāksies gaidīt to “svinīgo daļu” ar to domājot kaut ko garu, garlaicīgu, nogurdinošu, paredzamu… Un to zina arī paši svētku vadītāji , bet vienalga turpina, kā gadu gadiem ierasts, jo TĀ DARA. Un kas gan slikts notiktu, ja vienu reizi nebūtu, kā pieņemts? Kāpēc nepārsteigt visus ar kaut ko citādu?
Man ir aizdomas, ka Latvijā pastāv kāda slepenā dzejas nīdēju brālība, kas dzejoļus nevis vienkārši aizliedz, bet tieši otrādi – dara visu, lai tie skanētu visur, vienmēr un pēc iespējas kaitinošāk. Grūti iedomāties labāku veidu kā iemācīt ienīst dzeju kā likt to klausīties skolas pasākumā nelaimīga, stresa pārņemta pusaudža deklamējumā, kam nav ne mazākās (!) nojausmas, par ko tas dzejolis, vienīgais, par ko viņš domā – ātrāk ar godu tikt līdz galam. Es neesmu pret dzejoļiem, es tos lasu un… pat rakstu. Varbūt tieši tāpēc es tā sastingstu brīžos, kad dzirdu kādu “peršas skaitām”. Dzeja ir jārunā nevis jāskaita. Ja to nevar izdarīt, tad nevajag. Nu tiešām, ticiet man, svētku organizatori, jūsu pasākums nezaudēs ne gramu savas kultūras vērtības, ja gadu no gada deklamēto Vāczemnieka (vai kāda cita) dzejas rindu vietā valsts svētkos, piesakot kārtējo priekšnesumu, pateiksiet, piemērot to, kas tieši Jums Latvijā šķiet visskaistākais.
Kāpēc skolas izlaiduma svinīgajā daļā saukt priekšā klases teicamnieci, lai liktu viņai noskaitīt dzejoli par to, cik skola svarīga? To pašu, ko jau gadu desmitiem citi absolventi deklamējuši. Lai pauzi aizpildītu? Vai tiešām nav pilnīgi nekā ko teikt ne skolotājiem, ne skolēniem? Nekā īsta un patiesa pašiem no sevis? Es pati skolas laikā biju tā mūžīgā dzejoļu skaitītāja (man ir aizdomas, ka ne tāpēc, ka man tas būtu īpaši labi padevies, bet tāpēc, ka skolotāji bija diezgan droši, ka iemācīšos no galvas visu, ko vajag). Bet kāpēc? Jā, skolu pārvaldes priekšnieks skatās, direktore grib lai viss raiti, bet , kāpēc vienmēr iet drošāko ceļu, jo TĀ DARA?
Es reiz biju izlaidumā, kur skolotāja savā uzrunā klasei neteica pilnīgi nevienu dzejas rindu. Ziniet, ko viņa darīja – viņa par katru (!) skolēnu pastāstīja, ar ko viņš ir īpašs. Sakarsušajā zālē valdīja pilnīgs klusums, ko pārtrauca tikai ovācijas pēc katra no stāstiem. Un tad tika dots vārds skolēniem. Atkal neizskanēja neviena pārspīlēta patosa pilna rinda, viņi vienkārši pastāstīja, cik lieliska ir viņu skolotāja. Tik vienkārši. Un ļoti īsti.
Nesen dzirdēju stāstu par ilggadēju augstskolas profesoru, kura lekcijas studenti apmeklēja ar prieku. Kādu rītu viņa sieva pamanīja, ka profesors izmetis atkritumos veselu kaudzi lekciju pierakstu. Viņa sieva, laimīga ka pamanījusi “misēkli”, pierakstus no atkritumiem izņēma un aiznesa profesoram. Viņš tos izmeta atkal un pateica: “Mani studenti ir pelnījuši katru gadu dzirdēt svaigas domas.” Un te, protams, nav stāsts par to, ka Pitagora teorēma jāraksta no jauna. Tas ir stāsts par to, kā radošā darbā (kāds neapšaubāmi ir arī pedagoga, nemaz nerunājot par pasākuma režisora vai vadītāja darbu) nekļūt par konveijera strādnieku.
Dārgie svētku veidotāji, ne mirkli nešaubos, ka gatavojoties pasākumiem, jūs no sirds darāt labāko , ko varat. Bet varbūt vienreiz pietiek censties darīt tā “kā pieņemts”? Nolieciet malā kladītes, kurās gadiem krātās tautasdziesmas un dzejoļi ar šķirkļiem “Ziemassvētki”, “Mātes dienas”, “Miķeļdiena”, atļaujieties būt paši. Izcilība nesākas uz Dailes skatuves, Mežaparkā vai “Jūras vārtos”, izcilības aizmetnīši sākas ikdienas mazajos, bet katram dalībniekam tik nozīmīgajos svētkos. Nav nekā izcilāka par patiesām emocijām, kas nāk no sirds nevis priekšrakstiem. Nav aizkustinošāku vārdu pasaulē, ko mammai māmiņdienā dzirdēt, kā sava bērna pateikts “Es tevi ļoti mīlu, mammīt!” Vienkārši un pa īstam. Bez pantiņiem.
*no izrādes “Leo. Pēdējā bohēma”
Komentāri (0)
Vienkārši un pa īstam. Bez pantiņiem. Bravo!
Ps Vai ar saviem, no jauna uzrakstītiem pantiņiem.