Vistrakāk ir tad, kad kādā nozīmīgā notikumā tiek saklausīta bezjēdzība un viss notikuma saturs sagāžas kā kāršu namiņš. Diemžēl tā tas notiek ne tikai ar dzeju, no kuras meistarīgi meistari izvij bezjēdzīgu vārdu virtenes, kas kā pavasaras ūdentiņš (ne silts, ne remdens) tek pār klausītāju galvām, tracinot un pat gandrīz liekot dusmoties uz aizgājēju, kam ar šīm burtu virtenēm nav nekāda sakara. (Paldies, Ingai Ieviņai - arī mani šie bezjēgā novestie teksti mēdz rosināt uz gluži nemierīgām, ar kāzām/bērēm/izlaidumiem nesaistītām domām).

Gadās arī cita veida notikumu padarīt par vāji sildītu otro ēdienu.

Tālāk nevajadzētu lasīt tiem, kam pilnīgi un bez jebkādiem nosacījumiem patīk viss, ko rada Raimonds Tiguls. 

Piektdienas vakarā, 3.jūnijā Talsu Tiguļkalnā notika komponista Raimonda Tigula veidotais koncerts Rīta un vakara dziesmas ciklā Pieci gadi Ārpausaules mūzikā, kura skatuves sadaļa radīja tādu iejūtīgas čabināšanas iespaidu. Pats pasākums ar kopā sanākušiem un no malu malām sabraukušo ļaužu simtiem, gan bija burvīgs. Mazuļi, suņi, brīvdabas sedziņas, klusas sarunas, skaisti vasaras tērpi un cilvēki, - tas viss bija ļoti baudāmi un skatāmi. Bet mūzika, kas skanēja starp slaidajiem Talsu ozoliem, izgaisa. Kāpēc latviešu tautas dziesma jāinterpretē kā trešais daudzpunktu lietojums vienā teikumā? Varbūt tās pauzes skaņās bija ļoti daudznozīmīgas, bet to daudzums bija tik liels, ka sāka zust nozīme. Koncerta sākuma daļa (aptuveni stundu) vai nu ieceres vai tehnisku iemeslu dēļ bija pārlieku klusināta un kokles (Līga Griķe) skanējums, kas šoreiz citēja flamenko spēles manieri, izgaisa  lidojošā drona dūkoņā. Komponista sadarbība projektā Saules dainas ar Vairu Vīķi- Freibergu, visticamāk varēja izpalikt bez skatuves dziedājuma, jo, lai, cik cienījama persona un personība nebūtu mūsu bijusī prezidente, skatuviskais dziedājums laikam jau prasa vēl arī citas kvalitātes.   

Varbūt, ka man ir kaut kāda personīga nepatika pret Talsiem? Nē, man Talsi patīk. Pat ļoti. Man patīk Talsu muzejs un tā jaukā izstāžu zāle, par kuras piesātināto darbību rūpējas māksliniece un kuratore Guna Millersone. Man patīk Krūmu mākslinieki (galvenokārt tāpēc, ka viņi ir), keramiķi no Ciparnīcas, Talsu dzīvnieku patversmes kaķu māja un mana, nu  jau citā patversmē nonākusī Mīce, man patīk talsinieki Ventspilī. Man ļoti patīk Talsu Pilsētas svētki, kuros atrodas vieta arī Hardija Lediņa mūzikai, man patīk pati pilsēta ar tās nemitīgo esuzkāpukalniņā un puķpodu baložu un palodžu kompozīcijām. Varbūt man ir kaut kas pret tautasdziesmām vai bijušām Valsts pirmajām amatpersonām? Nē, nav. Un tomēr Ārpasaules mūzika šoreiz palika ārpus manis. Droši vien vaina ir manī, bet varbūt neuzticību raisa šādi uzstādījumi koncertam siltā vasaras vakarā: «Tiguļkalna virsotnē cels visu to Saules spēku, kas jau gadsimtiem ilgi dziļi ierakstīts ikkatra latvieša būtībā un dzīvesziņā....» (no koncerta reklāmas tekstiem). Un, ja neizdodas “ uzcelt” , ko tad? 

Komentāri (0)

  • 0
    Inga Ievina 06.06.2016, 10:09:33

    Reizēm visas nelaimes no reklāmas rodas... Saklausās pensionārs pa 10 reizēm dienā, ka tas jaunais katls mainīs visu dzīvi, nopērk - un čušš, ne tikai dzīve nemainās, bet šamais pat īsti vārīt neko negrib bez tehniskās brigādes iesaistīšanās... Es jau sen tās grāmatas, kas sākas ar pārākajā pakāpē slavinošiem tekstiem, ka šis nu ir labākais, kas jebkad šai žanrā sarakstīts, ātri lieku atpakaļ plauktā. Skaidrs uzreiz, ka būs vilšanās. Tas par to "saules spēku" :) Es neko pirms tam nelasīju, braucu un gatavojos uz to, ka vietām būs arī garlaicīgi (jo nav tā, ka man patīk pilnīgi viss no Tigula :) ) Bet īsti garlaicīgi nebija. Tas drons gan tracināja! Un prezidentes dziedājums arī iesākumā mulsināja, bet tikai iesākumā. Es to pieņēmu. Man liekas, ka ir reizes, kad arī no skatuves var dziedāt jebkurš. Un jauda tur bija. Bet vispār jau laikam pats galvenais ir personiskā jušanās konkrētajā brīdī.

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: