Spars – 75 gadi ar enerģiju, neatlaidību un personībām

Sports daudziem sākas jau bērnībā – tā ir kustība, vēlēšanās būt kopā ar citiem, kurus tas interesē. Sports spēj veidot stipru raksturu, neatlaidību un fizisko sagatavotību. Savukārt skola nav tikai mācību priekšmeti un sekmes – tā ir vieta, kur veidojas cilvēka personība, attieksme un vērtības. Sporta skolā šīs divas lietas tiek apvienotas un izveidojas audzināts cilvēks ar vērtībām, disciplīnu un cīņassparu. Spars ir vieta, kur izaug sportisti un personības.

Sporta skolas Spars 75 gadu jubileja tās vadītājam Matīsam Graudiņam ir nozīmīgs notikums. Tik ilga vēsture sporta skolām nav bieži sastopama, un Spars šajā laikā spējis uzkrāt gan pieredzi, gan panākumus. «Tas ir daudz, domāju, ka ļoti maz sporta skolu ir ar tik garu vēsturi – un arī pietiekami panākumiem bagātu vēsturi,» viņš saka.

Gadu gaitā mainījušies gan sporta veidi, gan treniņu vietas, taču būtiskākais palicis nemainīgs. «Vīzija – fiziski attīstītu, atbildīgu un visādā ziņā labu cilvēku audzināšana,» skaidro Graudiņš. Tieši šo vērtību noturība ir sporta skolas pamatā.

Iet līdzi laikam

Runājot par attīstību, skolas vadītājs uzsver, ka Spars vienmēr gājis līdzi laikam. Mainoties jauniešu interesēm, tiek pielāgots arī sporta veidu piedāvājums. «Kaut kas iet nost, kaut kas nāk klāt. Mēs mēģinām izsekot līdzi tendencēm,» viņš stāsta. Vienlaikus būtiski augusi arī treneru profesionalitāte un attieksme pret audzēkņiem. «Atbildība pret bērniem un attieksme pret viņiem ir augusi, salīdzinot ar to, kā bija kādreiz,» piebilst vadītājs. Šobrīd vispieprasītākie sporta veidi sporta skolā ir basketbols, vieglatlētika un peldēšana – tajos pulcējas vislielākais audzēkņu skaits.

Lai gan sporta skolas misija nav būtiski mainījusies, ir mainījušās pieejas, kā bērnus ieinteresēt sportā. «Tagad vairāk mēģinām ar pozitīvismu un aizrautību ieinteresēt bērnus nodarboties ar sportu,» atzīst Graudiņš. Viņš norāda, ka ir manāmi izaicinājumi: plaisa starp sportojošiem un nesportojošiem jauniešiem kļūst arvien lielāka. «Ja kādreiz tie, kuri netrenējās sporta skolā, savu fizisko formu uzturēja sētās, tad tagad tie, kuri nepiedalās sportā, arī ļoti maz kustas,» viņš saka. Tas, viņaprāt, ir jautājums ne tikai sporta skolai, bet visai sabiedrībai – kā uzrunāt un iesaistīt tos bērnus, kuri līdz sportam nenonāk.

Jubilejas svinības šoreiz būs nelielas, vairāk izceļot būšanu kopā un atmiņas. «Lielu svinību nebūs – būs dažādi mazi pasākumi,» stāsta Graudiņš. Starp tiem ir treneru tikšanās, izstāde Basketbola halles foajē, kas tapusi sadarbībā ar Ventspils Mākslas skolu, kā arī videosveicieni no bijušajiem un esošajiem audzēkņiem. Par sadarbību ar Mākslas skolu viņš saka: «Esam vienādi domājoši, un mums ir svarīgi iesaistīt jauniešus ārpusskolas darbā.»

Skatoties nākotnē, sporta skolas vadītājs Sparu redz kā vidi, kur bērni var attīstīties ne tikai fiziski, bet arī kā personības. «Tā ir vieta, kur bērns iemācās mērķtiecību, atbildību, strādāt komandā un tikt galā ar stresu,» viņš uzsver. Šīs prasmes vēlāk palīdz arī dzīvē ārpus sporta. Viņš cer, ka audzēkņi saglabās saikni ar sportu arī turpmāk.

Runājot par pašu nosaukumu, Graudiņš to skaidro šādi: «Spars – tā ir enerģija, nepadošanās, mērķtiecīgums, kas tevi dzen uz priekšu.» Šis, viņaprāt, vislabāk raksturo gan sporta skolu, gan tās audzēkņus.

Treneris, kurš redz paaudzes augam

Sporta skolai Spars svinot 75 gadu jubileju, īpašu nozīmi iegūst cilvēki, kuri šajā skolā ir jau vairāk nekā 40 gadus. Viens no viņiem ir vieglatlētikas treneris Juris Petrovičs – cilvēks, kura dzīve ar sportu ir kopā jau kopš pusaudža gadiem. Saruna ar viņu notiek manēžā, sēžot uz soliem, īsi pirms treniņa. Apkārt notiek kustība, kāds iesildās, cits skrien, runā ar treneriem.

Audzēkņiem Juris vienmēr ir bijis tuvs. Ne tikai kā treneris, bet arī kā cilvēks, ar kuru var runāt un kurš spēj saprast. Kā viņš saka, svarīgākais ir savstarpējās attiecības.

Viņa ceļš sportā sākās kopā ar klasesbiedriem. «No klases aizgāja kādi septiņi cilvēki, un tas parāva līdzi,» viņš atceras. Tajā laikā jaunieši bieži vien izvēlējās sportot kopā, un šī kopības sajūta arī noturēja. Treniņus viņš sāka ap 13–14 gadu vecuma pie trenera Māra Grīvas, kura vadītā grupa bijusi spēcīga un saliedēta.

Ar laiku sportista loma pārtapa trenera darbā. Jau jaunībā viņš juta, ka vēlas trenēt. «Man vienmēr ir bijusi iekšēja sajūta, ka gribu būt treneris,» saka Juris Petrovičs. Sākumā palīdzējis treniņos, vēlāk arī nopietnāk iesaistījies darbā, līdz 1978. gadā pats kļuvis par treneri. Viņa profesionālais ceļš cieši saistīts arī ar sporta skolu attīstību Ventspilī. Agrāk pastāvējušas divas sporta skolas – Daugava un Spars. 1991. gadā tās apvienotas, un kopš tā laika ir tikai Spars, kurā izaudzinātas vairākas sportistu paaudzes.

Runājot par spilgtākajām atmiņām, treneris īpaši izceļ Daiņa Kūlas 1980. gadā izcīnīto olimpisko zeltu. Tas palicis atmiņā kā nozīmīgs notikums ne tikai sportistiem, bet visai pilsētai. «Olimpiskās spēles ir olimpiskās spēles, tajās uzvarēt – tas ir kaut kas,» viņš uzsver, atceroties arī emocionālo sagaidīšanu.

Tomēr sports nav tikai uzvaras. Gan sportistam, gan trenerim lielākais izaicinājums bieži vien ir darbs ar sevi. «Tikt galā ar savu raksturu. Bet tas jau ir vienmēr,» viņš atzīst. Ar gadiem mainījušās arī paaudzes – jaunieši kļuvuši citādāki, pasaule atvērusies, iespēju ir daudz vairāk. Tas ietekmē arī attieksmi pret sportu. «Katrs izvēlas savu ceļu. To ne ar ko nevar iespaidot,» saka treneris, piebilstot, ka jauniešiem šodien ir plašākas iespējas gan izglītībā, gan sportā, tostarp arī ārzemēs.

Laika gaitā pie viņa trenējušies daudz audzēkņu, bet vēlāk arī viņu bērni un pat mazbērni, kas parāda uzticēšanos un labu sadarbību starp treneri un audzēkņiem.

Pirms sacensībām emocijas vienmēr bijušas līdzīgas – neliels uztraukums un neziņa. «Tās nebija bailes, bet uztraukums. Kad sākas iesildīšanās un starts, tas viss pazūd,» viņš stāsta. Arī kā trenerim šī sajūta nekur nav zudusi.

Vieglatlētika viņa dzīvi ir būtiski mainījusi. Treniņu grupa kļuvusi par savu pasauli. «Treniņu grupa – tas ir savs kosmoss,» viņš saka. Tajā veidojas ne tikai sportiskās prasmes, bet arī attieksme pret dzīvi. Liela nozīme bijusi arī treneriem, kuri iemācījuši domāt, mācīties un attīstīties. «Māris Grīva iemācīja lasīt grāmatas, iegūt zināšanas,» atceras Petrovičs, uzsverot, ka šodien iespējas ir lielākas, taču arī izaicinājumu netrūkst.

Runājot par trenera lomu, viņš uzsver, ka sporta skola papildina ģimeni un skolu, nevis tās aizstāj. «Mēs varam palīdzēt nostiprināt to, kas jau ir iedots,» viņš skaidro. Svarīga ir disciplīna, robežas un savstarpēja uzticēšanās. Tieši uzticēšanās ļauj virzīties uz priekšu un sasniegt rezultātus.

Salīdzinot pagātni ar mūsdienām, treneris atzīst, ka bērniem šobrīd ir vairāk brīvības, taču svarīgākais paliek nemainīgs – attiecības starp treneri un audzēkni. «Ja mēs viens otram neuzticamies un nerunājam, tad mēs nekad neiesim uz priekšu.» Šis uzskats cauri gadiem vienojis gan trenerus, gan audzēkņus, sporta skolu Spars padarot par vietu, kur aug ne tikai sportisti, bet arī personības.