Rēzija Anastasija. Dzīve pirms un pēc

Uz sarunu Rēzija ieradusies kopā ar mammu Daivu. Runājam par Rēzijas dzīvi šodien – par viņas ikdienu, cilvēkiem, kuri ir līdzās, notikumiem, kas sagādā prieku, un sapņiem, kas palīdz raudzīties nākotnē. Sarunas gaitā pieskaramies arī sāpīgajai pieredzei, kas mainījusi viņas dzīvi, un atziņām, kuras Rēzija un viņas ģimene guvušas šajā laikā.

Tu šogad pabeidzi Ventspils Valsts 1. ģimnāzijas 9. klasi. Kāda ir tava ikdiena tagad? Ar ko tu nodarbojies?

– Esmu iestājusies Eiropas Tālmācības vidusskolā. Man ļoti patīk, jo man ir laiks pašai sev. Man ir lokšaušana, fizioterapija, mūzikas terapija. Esmu sākusi arī spēlēt ukuleli. Lai gan tagad vairāk laika pavadu mājās, man pašai ir izveidojusies sava rutīna. Viss notiek ļoti mierīgi. Man ir labi, jo man ir miers un klusums. Es pati regulēju savu tempu un režīmu. Nav tā, ka kaut ko varētu iekavēt vai negribētu darīt.

Kā tavā dzīvē ienāca lokšaušana?

– Tas notika pilnīgi nejauši. Es vienkārši vēlējos pamēģināt kādu sporta veidu. Mani iedvesmoja Toms Jankovskis, kuram, tāpat kā man, ir kustību ierobežojumi. Redzot, ko Toms spēj paveikt, sāku ticēt arī savām iespējām. Viņa piemērs palīdzēja saprast, ka fiziskie ierobežojumi nenozīmē atteikšanos no jaunām interesēm un mērķiem. Tas ir tāds mierīgs sporta veids, un mana trauma tam vispār nav ierobežojums. Man ļoti patīk! Es uzskatu, ka jebkuru lietu, ko tu vēlies darīt, tu vari darīt. Nav tā, ka pastāvētu ierobežojumi, – tu vari visam pielāgoties. Lokšaušana man ir arī veids, kā aizpildīt brīvo laiku. Jo vairāk es to aizpildu, jo labāk jūtos. Kad man ir fizioterapija, nodarbības un es kaut ko aktīvi daru, pati jūtos labi.

Vai tev izdodas saglabāt saikni ar bijušajiem klasesbiedriem?

– Vairāk ar klasesbiedrenēm. Meitenes regulāri brauc ciemos. Arī ansamblis Rondo ir bijis pie manis ciemos. Meitenes man raksta, mēs esam saziņā. Man bija tāds periods, kad negribēju rakstīt pirmā, jo vienkārši biju iegrimusi savās domās. Viņas tik un tā turpināja man aktīvi rakstīt, jautāja, kā man iet un kas notiek. Mēs tiekamies. Es viņas ļoti mīlu. Un es arī esmu sapratusi, ka viņas mani ļoti mīl.

Vasarā tu biji rehabilitācijas nometnē Norvēģijā. Cik nozīmīga tev bija šī pieredze? Vai tā mainīja arī to, kā tu pati uz sevi skaties?

– Pirms brauciena uz Norvēģiju es uzskatīju, ka esmu cilvēks ratiņkrēslā. Pēc nometnes sapratu – es neesmu tikai cilvēks ratiņkrēslā, es esmu vienkārši cilvēks. Tur es sapratu arī to, ka ierobežojumu patiešām nav tik daudz. Ja tu vēlies kaut ko izdarīt, tu to vari. Un tas attiecas ne tikai uz cilvēkiem līdzīgās situācijās, bet pilnīgi uz visiem. Tev vienkārši ir jāgrib to darīt, un tu varēsi to izdarīt. Nometnē es spēlēju pararegbiju, braucu ar kvadriciklu un spēlēju galda tenisu. Sākumā domāju – kā es vispār varēšu noturēt galda tenisa raketi? Bet man to vienkārši piestiprināja pie rokas. Tur bija arī cilvēki ar līdzīgām traumām. Piemēram, iepazinu kādu sievieti ap sešdesmit gadu vecumu, kura arī ir ratiņkrēslā, bet brauc ar kvadriciklu pa kalniem. Man radās sajūta un pārliecība – ja viņi var, tad es arī varu.

Kā tu nonāci šajā nometnē, un vai plāno piedalīties līdzīgās nometnēs arī turpmāk?

– Man bija priekšroka doties uz šādām nometnēm. Tur bijām gan es, gan viena mana draudzene. Mani arī nākamgad tur gaida. Pirms šīs nometnes man jau ir ieplānots brauciens uz Grieķiju. Ir doma arī par došanos uz Zviedriju, jo tur ir līdzīgas nometnes jauniešiem. Es varu dalīties savā pieredzē, un citi var dalīties savējā. Arī tajā pieredzē, ko esmu tur ieguvusi, varu dalīties ar citiem, piemēram, ar tiem, kuriem nav iespējas tik daudz ceļot un piedalīties šādos pasākumos. Kad biju Igaunijā uz rehabilitāciju, iepazinu cilvēkus ratiņkrēslos, kuri šajā situācijā ir bijuši mazliet ilgāk nekā es, bet ir daudzas lietas, ko viņi vēl nespēj izdarīt vai nezina, kā izdarīt. Piemēram, paēst bez palīglīdzekļiem, izmantot planšeti vai iztīrīt zobus. It kā tās būtu tik vienkāršas lietas. Bet es zinu vairākus veidus, kā to izdarīt. Pirmkārt, pati esmu mēģinājusi daudzas reizes, un esmu arī redzējusi, kā to dara citi cilvēki. Varu viņiem parādīt dažādus veidus, kā to izdarīt, un dalīties savā pieredzē. Ja varu palīdzēt citiem, es arī pati jūtos labāk.

Kā tu jūties, atrodoties pilsētas ielās? Vai cilvēku skatieni reizēm nav pārāk uzbāzīgi?

– Pašā sākumā es labāk izvēlējos neiet ārā, jo nav noslēpums, ka man bija neērti. Man bija pat mazliet kauns atrasties ratiņkrēslā, lai gan tā nebija mana vaina. Man bija kauns, un es negribēju iet ārā. Es pat negribēju skatīties spogulī, jo negribēju ieraudzīt savus ratus. Bet tas vienkārši ir jāpieņem, un ar to jāsadzīvo. Ir jāmeklē veids, kā pieņemt sevi. Atrodoties ratiņkrēslā, ceļš līdz sevis pieņemšanai un sākšanai sevi mīlēt ir ļoti, ļoti garš. Ir pagājis gads un deviņi mēneši. Tagad man ir labi, un man liekas, ka esmu jau kaut cik sākusi sevi pieņemt, varētu teikt – samierinājusies. Lai gan man tas vārds pārāk nepatīk. Es zinu, ka joprojām būs brīži, kad atkal būs grūti. Šis ceļš, ko eju, lai uzlabotu savu priekšstatu par sevi un iemācītos sevi mīlēt, ļoti stiprina cilvēku. Un tas ir ļoti svarīgi – pat cilvēkam, kurš nav piedzīvojis neko tādu, iemācīties sevi mīlēt. Jo pirms traumas es, godīgi sakot, par to īpaši nedomāju. Tagad vairāk pievēršu uzmanību tam, cik ļoti spēju sevi pieņemt un kā es pati uz sevi skatos. Tas kaut kā padara visu vieglāku. Tāpēc man ir tik viegli runāt ar cilvēkiem, un man patīk to darīt.

Vai jūti, ka cilvēki, tevi satiekot, reizēm apmulst vai nezina, kā ar tevi runāt?

– Man ir pilnīgi saprotams, ka cilvēki mulst, mani satiekot. Un, ja godīgi, man tas liekas ļoti sirsnīgi. Bet to jau var saprast tikai tad, kad parunājas ar mani, kad satiekas. Man tiešām patīk jokoties, smieties un runāt ar cilvēkiem. Ja es visu laiku runāšu par to, cik grūti ir, no tā man labāk nekļūs. Es gribu, lai cilvēki mani uztver parasti. Piemēram, cilvēki mani satiek, un dažreiz man liekas, ka viņi pārdzīvo vairāk nekā es. Viņiem šķiet, ka viss ir daudz sliktāk, nekā patiesībā ir. Protams, ir brīži, kad ir grūti un tā. Bet nav jau tik slikti. Es varu spēlēt videospēles, es varu tikties ar draugiem, es arī varu iet iepirkties. Varu darīt tieši to pašu, ko jebkura cita meitene manā vecumā. Esmu atvērta un atklāti varu runāt pilnīgi par visu. Esmu pie tā pieradusi, tāpēc man var prasīt jebko. Man nebūs kauns atbildēt, un man nebūs neērti.

Daiva, vai jūs jau iepriekš zinājāt, ka Rēzija ir tik stipra?

– Es zināju. Es vienmēr zināju, ka viņa ir īpaša meitene.

Vai ir kāda operācija, kas tev ļautu atgūt visu, kā bija agrāk?

– Nav tādas operācijas, kas man simtprocentīgi kaut ko atgriezīs. Cilvēki domā, ka saziedos naudu un es tūlīt sākšu staigāt. Diemžēl nav tādas operācijas, kas pilnībā atgrieztu visu, ko es agrāk spēju darīt. Saziedotā nauda palīdz nodrošināt rehabilitāciju, un tieši tāpēc man ir iespēja doties uz nometnēm ārpus Latvijas. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Es jau iepriekš, runājot ar citiem cilvēkiem, esmu teikusi, ka vispirms ir jāsakārto viss, kas ir galvā. Un tikai tad būs progress ķermenī. Patiesībā vislielākais progress var būt tieši tev pašam. Manā gadījumā operācijas atvieglos dažas lietas, bet nepalīdzēs atgūt to, kas man kādreiz bija. Ja pats darīsi un pielāgosies visam, ņemot vērā to, kas tev ir tagad, arī tad kļūs vieglāk.

Kā tu emocionāli pārdzīvoji notikušo?

– Es pilnībā neko no avārijas neatceros. Atceros, ka, dodoties ceļā uz Daugavpili, autobusā aizmigu, un pamodos slimnīcā. Mana draudzene man pastāstīja, kā viss notika, jo arī par pirmajām dienām slimnīcā es neko neatceros. Biju ļoti lielā zāļu ietekmē. Sākumā man vienkārši nebija laika par to domāt. Es pat nevarēju pacelt galvu no gultas, mācījos ēst, mācījos sēdēt. Man bija tik daudz citu lietu, kas jāapgūst, ka vienkārši nebija laika domāt par notikušo. To, ko man draudzene stāstīja par to, ko viņa atceras un redzēja, par to, kā viņa mani redzēja un visu pārējo, es domāju – ir labi, ka pati neko neatceros.

Daiva, atceroties dienu, kad notika avārija, kur jūs ar ģimeni bijāt un kā uzzinājāt par notikušo?

Daiva: – Mēs bijām mājās, katrs kaut ko darījām.

Rēzija: – Dažas dienas pirms avārijas savā telefonā biju mammu norādījusi kā ārkārtas kontaktpersonu. Kad notika avārija, no mana telefona mammai vienkārši tika nosūtīta ziņa.

Daiva: – Es atceros to rītu. Ņēmu ārā drēbes no veļas automāta, Rēzijas tētis kaut kur darbojās. Man bija tāds nemiers. Tad atnāca tā ziņa. Sāku zvanīt. Rēzija man neatbild, Ketrina neatbild. Neviens man neatbild. Sākās panika, pārņēma šausmas. Kāpām mašīnā un braucām uz notikuma vietu. Īstenībā mēs pat nezinājām, kurp braucam. Mēs braucām savu bērnu meklēt. Diemžēl bija noticis tas, kas bija noticis. Par Ketrinu man ir ļoti žēl. Arī par skolotāju ļoti žēl.

Rēzija: – Ketrina bija tik jauka un gaiša. Ziniet, kas mani ļoti tracināja? Ar mani strādāja daudzi studenti, fizioterapeiti, citi speciālisti. Un man uzdeva vienu un to pašu jautājumu: vai tu biji piesprādzējusies? Ko tas tagad maina?

Daiva: – Rēzija bija piesprādzējusies, un viņa bija iesprostota. Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, meitene, kura bija cietusi vismazāk, bija vienīgā, kura nebija piesprādzējusies. Diemžēl pirmais sitiens sadursmē trāpīja Rēzijai, tāpēc viņai bija tās grieztās brūces galvā.

Tajā rītā laiks nebija pārāk labs. Domāju, kad viņi tur beidzot nonāks galapunktā. Bet līdz galam viņi neaizbrauca, jo notika smaga un traģiska avārija. Kas autobusa šoferim tajā brīdī bija galvā? Kāpēc viņš tik neprātīgu apdzīšanas manevru veica? Nekur taču nebija jāsteidzas… Arī tagad, pēc visas tās traģēdijas un visa, kas notika, es domāju par to, cik daudz neapdomīgas rīcības ir uz mūsu ceļiem. Un man gribas par to runāt, jo viens cilvēks var salauzt tik daudzas dzīves, tik daudzus likteņus. Kamēr tas neskar pašu, tikmēr to līdz galam nesaprot. Mēs taču redzam, mēs lasām, mums māca par kritisko domāšanu. Bet tā šofera rīcība…

Rēzija: – Ir tik skumji, ka kaut kam tādam ir jānotiek, lai cilvēki beidzot sāktu par to domāt.

Daiva: – Manuprāt, pats svarīgākais būtu godīgi atzīt savas kļūdas un sliktos ieradumus, nevis tos noliegt vai attaisnot. Tāpat kā mēs runājam par to, cik svarīgi Rēzijai ir pieņemt sevi, arī mums pašiem ir jāspēj pieņemt sevi un godīgi paskatīties uz savu rīcību. Ja man ir kāds niķis vai es mēdzu rīkoties neapdomīgi, man tas ir jāatzīst, nevis jāizliekas, ka tā nav. Tas ir ļoti būtiski, jo runa ir par cilvēku dzīvībām. Mēs zinām, kāda ir demogrāfiskā situācija valstī, zinām, ka sabiedrība noveco, un tāpēc jo īpaši svarīgi ir sargāt jauno paaudzi. Patiesībā jau katra cilvēka dzīvība ir nenovērtējama. Dievs nedod nevienam piedzīvot kaut ko tādu! Mums visiem vajadzētu aizdomāties par daudzām lietām un atmest pārgalvību uz ceļa.

Rēzija, tu jau iepriekš stāstīji, ka Ketrinas zaudējumu sākumā līdz galam nespēji aptvert. Kurā brīdī tu saprati, ka tavas labākās draudzenes vairs nav?

– Izrādās, ka divas dienas pēc kārtas es to neatcerējos un atkal un atkal jautāju, kur ir Ketrina. Es visiem, kas nāca pie manis slimnīcā, prasīju, kur viņa ir. Sākumā man neviens neteica. Es atceros trīs reizes, kad jautāju, un man pateica, ka viņas vairs nav. Es vienkārši tam neticēju.

Arī tas, ka pamodos slimnīcā un man pienāca klāt māsiņa, sakot: «Sveiki, Rēzija!», – tas viss likās kā filmā. Es līdz galam nesapratu, kas ar mani ir noticis. Tāpēc arī to, ka Ketrinas vairs nav, es sāku apzināties tikai pēc ļoti ilga laika. Man bija sajūta, ka viņa vienkārši ir mājās un gaida mani. Tas ir neticami. Man joprojām dažreiz ir tādi mirkļi, kad liekas, ka viss notiekošais nav īsts, it kā es skatītos filmu. Tas, ka es neko neatceros, ka pamodos paralizēta un manas labākās draudzenes vairs nav…

Kas šobrīd notiek tavā dzīvē? Kādi ir tuvākie plāni un mērķi?

– Februārī, martā došos uz Grieķiju, uz nometni.

Kas tevi iepriecina? Kādas ir tās mazās vai lielās lietas, kas liek tev pasmaidīt?

– Nu, ja būtu vasara, es būtu ļoti priecīga par auksto zupu ar kefīru. Mamma ir sākusi likt klāt arī mārrutkus, un tagad tai zupai ir tāds asumiņš. Man tiešām ļoti, ļoti garšo! Ēdiens man ir ļoti liels komforts. Tāpēc pašā sākumā es mazliet pieņēmos svarā. Tagad svars ir samazinājies, bet tik un tā ēdiens man ir ļoti liels komforts. Mani ļoti iepriecina cilvēki un tuvinieki. Viņi ir mana motivācija – es gribu viņus nepievilt un turpināt viņus iedvesmot. Ar laiku pati sapratu, cik ļoti mani spēj iedvesmot citi cilvēki. Piemēram, Annija Lāce, kura arī bija iesaistīta smagā autoavārijā un kuras dzīve tagad rit ratiņkrēslā. Viņa man ir ļoti liels iedvesmas avots. Ja es varētu iedvesmot citus cilvēkus tā, kā viņa iedvesmo mani, es būtu ļoti priecīga. Ja es tiešām spētu to darīt un likt citiem cilvēkiem justies tā, kā es jutos, iedvesmojoties no viņas, es noteikti būtu priecīga.

Bērnu un jauniešu vokālās studijas Rasa vadītāja Līva Bondare nāca klajā ar ideju par muzikālu izrādi Rēzija, kurā tiktu izstāstīts tavs un tavas draudzenes Ketrinas stāsts. Kā tu uztvēri šo ieceri?

– Līva Bondare mums ir kļuvusi par tuvu ģimenes draugu, tāpat kā viņas ģimene. Pēc man veltītā labdarības koncerta, kas notika Jūras vārtos pagājušā gada maijā, mums bija tikšanās pie mums mājās. Līva izstāstīja savu ideju un jautāja, ko es par to domāju. Es biju ļoti lielā sajūsmā. Tas, kas notika, nenotika tikai ar mani. Tur bija iesaistītas vairākas meitenes, diriģente un, protams, arī mana labākā draudzene Ketrina. Man likās, ka tā būtu vienkārši perfekta iespēja turpināt par viņu runāt un neļaut viņai pazust no cilvēku atmiņām. Tas man ir ļoti svarīgi, jo stāsts nav tikai par mani, bet par mums abām, par mūsu draudzību. Es negribu, lai viņa tiktu aizmirsta. Un, kad viņu atceras un par viņu runā, es gribētu, lai tās būtu tikai gaišas un tiešām siltas domas. Man, protams, bija interese, kā tas viss tiks attēlots. Gan tas, ko es stāstīju, gan tas, ko citi cilvēki Līvai stāstīja par mani un Ketrinu.

Cik svarīgi tev bija, lai muzikālā izrāde atspoguļotu ne tikai notikušo, bet arī jūsu draudzību un Ketrinas klātbūtni šajā stāstā?

– Mums bija arī tāds nosacījums – ja iestudē šādu izrādi, tad lai tā nebūtu pārāk skumja. Man patīk, ka izrāde parāda, ka mēs bijām skolnieces un gājām vienā skolā. Es esmu pusaudze, un es jau pārāk neesmu mainījusies. Man patīk tās pašas lietas, kas patīk citiem maniem vienaudžiem. Piemēram, man jautā, kāpēc es spēlēju videospēles, ja esmu ratiņkrēslā. Vai arī – vai man ir draugs? Jā, man ir draugs, arī tad, ja esmu ratiņkrēslā.

Daiva, vai vēlaties izmantot šo iespēju, lai pateiktos cilvēkiem, kuri jūs šajā laikā atbalstījuši?

– Mums joprojām ir ļoti daudz atbalstītāju, un es gribu visiem pateikt paldies. Paldies par sabiedrības atbalstu, interesi un iejūtību, kas nav zudusi arī tagad. Paldies BKUS mediķiem un Liepājas Reģionālās slimnīcas paliatīvās aprūpes komandai, kā arī NRC Vaivari.

Paldies gribu pateikt arī visai savai ģimenei – Rēzijas tētim Raivo, brālim Kārlim un lielajai māsai Rebekai Viktorijai. Paldies omītei Intai, krustmātei Sanitai, Krauču ģimenei, Tramu ģimenei, Annas Adleres ģimenei, Līvai Bondarei un viņas ģimenei un vokālai studijai Rasa, Ventspils Valsts 1. ģimnāzijai, direktorei Ievai Jurovai un skolotājiem, Rēzijas klasesbiedriem un viņu vecākiem, klases audzinātājai Egitai un skolotājai Ritai un Evitai. Paldies Agnesei Pastarei un viņas atbalstu komandai, Kristīnei Vāgnerei-Davidovai, Imantam Daiginam, Jēkabam Macpanam un viņa atbalsta komandai, Annijai un Rihardam Lāčiem, Asniņu ģimenei, Signei Veinbergai un viņas atbalsta komandai, Ziru pagasta iedzīvotājiem, Pūpoliņu ģimenei, Aivaram Čaklim, sporta loka šaušanas klubam Odisejs un tā vadītājiem Marijai un Viktoram, visiem pārējiem, kuri nepalika vienaldzīgi un atbalstīja, un turpina to darīt. Apkārt joprojām ir tik daudz cilvēku, kuri ik pa laikam palīdz dažādos veidos, un mēs to ļoti novērtējam, jo mums ir dota iespēja turpināt virzīties uz priekšu. No sirds pateicos par sniegto palīdzību, atsaucību un labo sirdi! Ir patiesi vērtīgi apzināties, ka līdzās ir cilvēki, kuri ir gatavi atbalstīt, palīdzēt un būt klātesoši brīžos, kad tas visvairāk nepieciešams. Lai labais, ko dāvājat citiem, atgriežas pie visiem labajiem cilvēkiem daudzkārt! Apkārt joprojām ir tik daudz cilvēku, kuri ik pa laikam palīdz dažādos veidos, un mēs to ļoti novērtējam.

Rēzija: – Man ir teikts: «Aizmirsti, kas ar tevi notika, un sāc dzīvot tālāk.» Bet tas tā nenotiek. 10. janvāris vienmēr par kaut ko atgādinās. Kāpēc tas notika ar mani? Kāpēc tas notika ar Ketrinu? Šiem jautājumiem nav atbildes, kurai būtu jēga. Man arī nevajag atbildes uz šiem jautājumiem. Tiešām ir ļoti jānovērtē viss, kas tev ir, pat vismazākie sīkumi – gan lietas, ko tu spēj izdarīt, gan cilvēki, kas ir tev blakus. Jo tas nav pašsaprotami. Bet tagad es gribu skatīties uz priekšu un turpināt veidot savu dzīvi.

Traģiskā avārija uz Rīga–Ventspils šosejas pie Strazdes, Talsu novadā, notika 2025. gada 10. janvārī, piektdienas rītā, ap plkst. 10.33–10.34. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests izsaukumu saņēma šajā laikā. Mikroautobuss ar Ventspils bērnu kora un vokālā ansambļa dalībniekiem un viņu pedagogiem bija ceļā uz dziedātāju konkursu Daugavpilī, kad sadūrās ar kravas automašīnām. Avārijas vietā dzīvību zaudēja diriģente Anitra Niedre, bet nākamajā dienā, 11. janvārī, slimnīcā mira arī Ketrina Raena Kušnere.

#sif_maf2026