Kāposti un mūzika: Pēteris un Krista Landmaņi par dzīvi Jaunčimpās

Pircēju uzmanību piesaista arī korejiešu burkāni. Viss tapis viņu saimniecībā. «Bija jāsāk kaut ko domāt, lai pievilinātu klientus pie tā skābā kāposta,» atzīst Krista. Korejiešu burkāni tapuši gadā, kad burkāni izauguši neierasti lieli un bijis skaidrs, ka svaigā veidā tos visus pārdot neizdosies.

Visi šie labumi top Jaunčimpās. Sētas nosaukuma izcelsme tā arī nav zināma. «Neviens nevarēja atrast. Arī Laimdota Sēle, rakstot nupat izdoto grāmatu Jūra, meži, mūži. Užava, neatrada, no kurienes ir cēlies tas vārds,» stāsta Pēteris. Apkārtnē ir vairāki savdabīgi māju nosaukumi. Te ir Bezmeri, Kangrotkājas, Tuniki un Ķēļi. Pētera dzimta nāk no Užavas, taču senču mājas savulaik nodegušas. Jaunčimpas bija sadalīta divos dzīvokļos ar garāžu.

Pēteris Kristu ievēroja deju zālē pirms 33 gadiem Ventspils Biedrības namā. Astoņpadsmitgadīgā Krista ar draudzeni bija atnākusi uz Mūzikas skolas izlaiduma balli. Pēterim bija divdesmit divi gadi, un viņš spēlēja ģitāru orķestrī. «Muzikanti labi zina balles repertuāru, spēlējot var arī vērot, kas notiek zālē,» saka Pēteris. «Es zinu, kas man bija mugurā, zilais kostīms, svārki ar volānu un blūzīte ar štripiņām,» atceras Krista. Nākamajā dienā Pēteris pieteicās ciemos uz kafiju. «Mums dzīve ir kā šajā dziesmā,» saka Krista un Pēteris, abi nodziedot Vienalga man: «Man dzīvē šai laimējies ļoti: Netrūkst man, par ko raudāt un smiet. Gan brīnišķi mirkļi man doti, Gan veiksmes ar līkumu iet.» Viņu dzīvē bijušas arī smagas dienas. Tikt tām pāri palīdzējis darbs un optimisms. «Darbos Pēteris visu laiku svilpo,» saka Krista.

Pēteris ir fagotists. Viņš pabeidza Ventspils Mūzikas vidusskolu, mācījās Mūzikas akadēmijas trešajā kursā un piestrādāja Latvijas Radio par mūzikas redaktoru. Taču bija laiks, kad nauda strauji zaudēja vērtību un ar muzicēšanu ģimeni uzturēt nevarēja. Pēteris pameta studijas un kopā ar operas trombonistu Zigmundu Zaikovski gāja zāģēt mežus.

Vēlāk kāds radinieks viņu pamudināja pievērsties dārzkopībai. Pēteris pabeidza Bulduru tehnikumu, uzbūvēja divus tūkstošus kvadrātmetru lielu siltumnīcu gurķu audzēšanai un absolvēja Lauksaimniecības akadēmiju. «Mani nesaistīja diploms, mani saistīja tas labums, ko tas dod,» viņš saka. «Biju apvainojies uz mūziku.» Piecus gadus viņš nespēlēja, līdz atkal atgriezās pie muzicēšanas.

Pēterim joprojām ir 1935. gada vācu firmas Koller fagots. «Ui, kāda problēma bija ar mēlītēm,» atceras Pēteris. Viņš spēlē pūtēju orķestrī un Popes baznīcā ērģeles, vada Užavas vokālo ansambli Saiva un muzicē ballīšu grupā Līgo, kas savu darbību sāka 1988. gadā Jūras vārtos. Saiva pavasarī atzīmēja 25 gadu jubileju un skatē ieguva pirmo pakāpi. Ansamblī dzied arī Krista. «Esam sastrīdējušies par to, kā dziesmu izpildīt. Mēs taču neesam profesionāļi,» viņa smej.

Krista ir ventspilniece. Pēc izglītības viņa ir bērnudārza audzinātāja un sākumskolas skolotāja. Lai uzturētu ģimeni un turpinātu mācības, viņa pārgāja darbā uz Valsts robežsardzi. «Bērnudārzā alga toreiz bija trīsdesmit lati, bet Robežsardzē simts. Aizejot uz turieni, jutos kā miljonāre.» Darbs Robežsardzē bija pavisam citāds. «Sāku kā dežurante,» stāsta Krista. Vēlāk viņa kļuva par Valsts robežsardzes Ventspils pārvaldes Jūras operāciju koordinācijas centra galveno inspektori, kapteini, pārraugot robežsargu darbu uz kuģiem un kuteriem. Nu jau divus gadus Krista ir izdienas pensijā.

Šogad kāpostu raža ir padevusies branga. Saimnieki tos skābē dabiski, bez liekām piedevām. Arī ģimene iesaistās gatavošanā. «Mamma mizo burkānus, opis mums griež papriku,» stāsta Krista. «Mums ledusskapī pašiem visu laiku ir skābētie kāposti. Pēteris tos varētu ēst arī brokastīs,» viņa smej. Pirmos šmorētos kāpostus gan viņi vēl nav pagaršojuši. «Tiem vajag sezonu, ziemu,» saka Krista.

Kāpostu skābēšanai ir daudz knifu. Gadījies arī tā, ka viss jāizgāž ārā un jāsāk no jauna. Pirms skābēšanas nogrieztos kāpostus kādu laiku notur ar kātiem uz augšu, lai tajos atbrīvotos dabīgais cukurs. No tā atkarīga arī skābēšanas gaita un garša. Nedēļu skābēti kāposti ir vismaigākie, pēc divām nedēļām tie ir vispiemērotākie ikdienai un salātiem, bet trīs nedēļas skābējušies kļūst izteikti skābi un labi der kāpostu zupai.

Skābējot svarīgi, lai sula vienmēr nosegtu kāpostus. Vajadzīgs slogs, lai tiem netiktu klāt gaiss, un ik pa laikam kāposti jāizbaksta. «Gāzes ir jāizlaiž,» piebilst Pēteris. Ja telpā ir pārāk silts, var veidoties sviestskābe, kas sabojā kāpostu garšu.

Arī šmorētiem kāpostiem Kristai ir savs knifs. Viņa tos gatavo ar sviesta karameli. «Sīpolus klāt nelieku. Sīpols paātrina skābšanu, un ēdiens var ātri sarūgt,» viņa skaidro.

Dēls Edvards (22) šobrīd mācās Amsterdamas Mūzikas konservatorijas trešajā kursā un jau domā par maģistrantūru. Lai pats segtu mācību un dzīvošanas izmaksas, viņš piestrādā veikalā, kārtojot preces plauktos. Šogad Edvards spēlēja Latvijas Radio bigbendā, spēlē Ventspils bigbendā un vada savu džeza sastāvu Edvarda Landmaņa kvintets. Meita Elza (20) ir flautiste un Rīgas Stradiņa universitātē studē fizioterapiju otrajā kursā. Paralēli studijām viņa Rīgā strādā kafejnīcā un tur ir vecākā bariste.

Kamēr bērni bija mazi, Landmaņi jau septiņos devās uz pilsētu, lai viņus aizvestu uz skolu, Mūzikas skolu un basketbola treniņiem, bet mājās atgriezās vien vēlu vakarā. Daudz palīdzēja Kristas vecāki, kuri izvadāja un pabaroja mazbērnus. Krista atceras kādu dienu pēc naktsmaiņas. Viņa bija aizgājusi gulēt, kad piezvanīja no skolas un paziņoja, ka dēlam šodien koncerts ar bigbendu. «Es – dusmīga kā pūķis starp divām naktīm – saku: tu fiksi apģērbies un skrien, un es ar trombonu no aizmugures!» smejas Krista. Mamma ik pa laikam gribēja palīdzēt nest lielo trombona kasti, taču pūšaminstrumentu skolotājs Dainis Brauns pieskatīja, lai audzēkņi savus instrumentus nestu paši. Pie skolas Krista kasti atdeva dēlam. Dēls atvadoties mammai deva buču un novēlēja labu dienu.

Bērni jau no mazotnes paši pelnīja kabatas naudu, sējot, ravējot un lasot cukurzirņus. Savulaik tirgus vadība bērniem neļāva pašiem tos tirgot. Pēteris uzskata, ka šādi bērniem tiek atņemta motivācija strādāt, un piebilst: «Svarīgi, ka bērns saprot, ka nauda nerodas bankomātā, bet ir darba rezultāts.»

Krista saka, ka sekojuši bērnu gaitām, bijuši klāt viņu pasākumos. Ja bijis koncerts, tam tika pakārtota visa diena. «Mēs no tirgus pa taisno uz koncertu braucām. Drēbes jau bija mašīnā. Tas tāds nerakstīts likums – ja bija koncerts, mums tur jābūt,» saka Krista. «Tas ir ļoti svarīgi. Tu nevari darīt tikai to, ko vajag. Ir jābūt arī kaut kam sirsniņai. Man tie ir arī ziedi, šogad gan asteres par vēlu uzziedēja,» viņa saka.

Kopīgs Landmaņu sapnis ir atrast brīvu brīdi, lai apciemotu dēlu Amsterdamā. «Es gribētu uz Vāciju,» saka Krista. Par Vācijas braucienu abi runā jau sen, taču brīvu laiku atrast nav nemaz tik vienkārši. «Es arī to gribu. Vēl es gribētu, lai kāds no bērniem kādreiz atgriežas saimniecībā, taču uzspiest to nevienam negribu,» saka Pēteris.

#sif_maf2026