Piltenes folkloristes: ''Bijām kā viens vesels''

Kolektīvam, kas pastāv jau gandrīz 15 gadus, šis bija otrais starptautiskais festivāls – pirms vairākiem gadiem Piltenes dāmas mēroja ceļu uz Grieķiju. «Jau pēc Grieķijas zinājām, ka brauksim vēlreiz, jo tas bija ļoti forši un saliedējoši,» stāsta kolektīva vadītāja Nelda Matisova. Šoreiz izvēlējušās doties tur, kur neviena vēl nebija bijusi, un izvēle krita uz Ziemeļmaķedoniju.

Pāri šķēršļiem un pazudušām ceļasomām

Lai arī sākotnēji līdzekļus mēģināts sarūpēt pašu spēkiem, būtisks atbalsts saņemts no novada pašvaldības. «Ņemot vērā to, ka mēs tomēr braucam ar Piltenes un novada zīmi, ar Latvijas karogu, gājām runāt ar pašvaldību, kas bija ļoti pretimnākoša un nosedza praktiski visus festivāla uzturēšanās izdevumus, savukārt Piltenes pilsētas/pagasta un Zlēku pagasta apvienības pārvalde nodrošināja transportu uz lidostu un atpakaļ. Liels viņiem paldies!» pateicīga ir Nelda. Lidmašīnas biļetes un uzturēšanos papildu dienās līdz lidmašīnas reisam dāmas apmaksāja pašas.

Šim braucienam spēkus apvienoja divi vietējie amatiermākslas kolektīvi – tā kā dažas gados vecākās folkloras kopas dalībnieces lielā karstuma dēļ atturējušās doties tik tālā ceļā, pulku kuplināja sieviešu vokālā ansambļa Rūta dziedātājas, kuras apguva Pill tīn repertuāru.

Vairāk nekā nedēļu ilgais ceļojums pārbaudīja dāmu izturību un spēju turēties kopā. Tiešo lidojumu nebija, tāpēc, gaidot nākamo lidojumu, nācās pagulēt arī uz lidostas grīdas, turklāt turpceļā dalībniecei Solvitai Pāvalai pazuda bagāža. Viņa palika vien ar to, kas rokas bagāžā. Tautastērps un visas pārējās lietas, kas bija koferī, tika piegādātas tikai pirmajā uzstāšanās dienā. Tomēr arī šis starpgadījums dāmas nesatricināja – bija jau izdomājušas, ka kaut ko sagudros, lai arī Solvita varētu piedalīties. «Būtu kaut gājusi tai pašā kleitā, kas bija Latvijas karoga krāsā,» saka Solvita.

Ļoti patīkami, ka brauciena laikā nebija nekādu konfliktu savā starpā. «Mēs visas 16 aizbraucām un bijām kā viens vesels,» uzsver kolektīva dalībniece Ruta Vāne, paužot lielu pateicību vadītājai Neldai par ieguldīto organizatorisko darbu. «Paldies Neldai, ka viņa to visu uzņēmās, visu to noorganizēja! Tas ir liels darbs, un mēs visas to novērtējam.»

Atšķirīgās, kas izpelnījās sirsniņas

Festivālā Ohridā pulcējās kolektīvi no Balkānu valstīm, Rumānijas, Polijas un Latvijas, un piltenieces bija vistālāk braukušās viešņas. «Mēs bijām vienīgie, mēs pārstāvējām visu Latviju un paši savu Pilteni,» stāsta Ruta. Vietējiem un tūristiem latviešu tautastērpi un skanējums bija kas neredzēts. Kamēr Balkānos dominēja dejas pie ierakstītas mūzikas, Pill tīn izcēlās ar dzīvo dziedājumu, kā arī enerģisko Rozā polku, ko dziedot dančos tika iesaistīta arī publika. «Cilvēki nāca klāt, gribēja fotografēties, bet pēc uzstāšanās rādīja mums sirsniņas. Bija tāda ļoti laba sajūta,» atceras Solvita. Saviesīgajā daļā dāmas iemācīja pārējiem festivāla dalībniekiem tradicionālo latviešu deju Cūkas driķos. Piltenieču uzstāšanās nepalika nepamanīta – dāmas izpelnījās uzaicinājumu uz nākamo festivālu Rumānijā.

Kolektīva dalībnieces spriež, ka Balkānu brauciens bija arī labs elastības treniņš – nācās aizmirst par precizitāti un pieņemt vietējo nesteidzīgo dzīves ritmu un laika izjūtu. Balkānos laiks ir relatīvs jēdziens – ja bija nolikts, ka jābūt 9.45, tad var atbraukt arī 10.30. «Organizācija bija interesanta. Ja es organizēju pasākumus, es pirmā atnāku un pēdējā aizeju. Tur tā nav. Mūsu latviskais – zināt vismaz stundu iepriekš, kas tev ir jādara un kur tev ir jābūt, – tur nestrādā,» stāsta Nelda. Solvita, brīvsolī staigājot pa svešo zemi, nonākusi pie vēl kāda svarīga secinājuma: «Tad tu redzi, cik mūsu Latvija ir zaļa, cik tā ir skaista, cik viss ir tīrs.»

Vietējā kopiena kā drošs patvērums

Stāsts par dalību starptautiskā festivālā ir viens, bet svarīgākais ir tas, ko amatiermāksla dod cilvēkam ikdienā – tā ir piederības sajūta, atbalsts un pieņemšana. Folkloras kopā līdzās darbojas dažādas paaudzes. Cienījamākajām dāmām jau ir ap 80 gadu, un viņas kolektīvā darbojas kopš pirmsākumiem, solot nākt, kamēr vien nedzīšot prom. Jaunākus dalībniekus piesaistīt nav viegli, jo, kā novērojusi Nelda: «Par folkloru runājot, ir divi varianti – vai nu tev tas ir iekšā no bērnības, vai tev līdz tam ir jāizaug. Un tad kaut kādā brīdī tu vai nu izaudz un pieņem to, sāc par to interesēties, vai arī tu neinteresējies un tas nav tavs.» Taču durvis uz dalību kolektīvā ir atvērtas ikvienam.

Spilgts pierādījums tam ir Rutas stāsts. Viņa kolektīvā dzied pusotru gadu: «Es ilgi uz to briedu. Man ļoti patīk dziedāt, bet kopš skolas laikiem bija iekšā tādas bailes – ka nemācēšu, man neiznāks. Tā kā Nelda bieži brauc garām manām mājām, es vienreiz saņēmos un pajautāju, vai varu nākt uz folkloru. Viņa teica – kāda problēma, nāc tik šurp, gan jau to meldiņu pavilksi! Es atnācu un esmu ļoti apmierināta. Esmu pieņemta kolektīvā, un pēc šī brauciena ir milzīga motivācija turpināt.» Nelda, to klausoties, pajoko: «Redz, kā mēs tevi no bērnības traumām esam izvilkuši!»

Dara pirmām kārtām paši sev

Lai gan folkloras kopa regulāri iepriecina tuvējo pansionātu Landze un Selga iemītniekus ar koncertiem, piedalās saulgriežu rituālos un dažādos citos pasākumos, kolektīva dalībnieces labi apzinās savu sūtību. Amatiermāksla pirmām kārtām ir par kopā būšanu. «Mēs esam amatiermāksla, mēs esam pašdarbinieki un darām paši sev. Ja mēs tik kuplā skaitā jau 15 gadus turamies kopā, tas nozīmē, ka viss ir kārtībā,» rezumē Nelda.

Atgriezušās no Ziemeļmaķedonijas ar labi padarīta darba sajūtu un pozitīvām emocijām, Piltenes folkloras kopas dāmas ir gatavas turpināt darboties – par prieku sev un ar lepnumu par savu pilsētu, novadu un Latviju.

#sif_maf2026