Kaspars Ašnevics: «Atdodu parādu Ukrainai»

Kur Ukrainā parasti ir jūsu galamērķis?

– Ļviva. Šoreiz draugi mums sarīkoja ekskursiju pa pilsētu. Ļviva ir ļoti skaista pilsēta ar bagātu arhitektūru un vēsturi. Savulaik tur strādājuši itāļu arhitekti. Mūsu gids bija vīrietis, kurš dienējis Rīgā, bet pēc tam kādu laiku dzīvojis Jelgavā. Viņš joprojām atceras dažus vārdus latviešu valodā. Četras stundas viņš mums stāstīja pārsteidzošus stāstus par daudzām ēkām.

Ko šoreiz aizvedāt uz Ukrainu?

– Piecas automašīnas – divas atvēlēja pilsētas dome, bet vēl trīs mēs iegādājāmies. Visas automašīnas tika piepildītas ar humāno palīdzību. Viens Rīgas uzņēmums noziedoja 850 apģērbu komplektus mediķiem.

Daudzi ventspilnieki tevi iepazinuši, pateicoties tavai palīdzībai Ukrainai. Ar ko tu nodarbojies pirms kara?

– Dzīvoju parastu, mierīgu dzīvi, audzināju trīs meitas. Strādāju vairākās vietās. Pārvaldu vairākus nekustamos īpašumus. Nodarbojos ar privāto biznesu – man pieder kafijas automāti Lofbergs. Piedalos baptistu draudzes dzīvē, esmu tās valdes loceklis.

Vai baptistu ticībā tiki audzināts jau kopš bērnības?

– No mammas puses mani vecvecāki bija baptistu draudzes locekļi. Mans vectēvs bija baptistu kora diriģents. Var teikt, ka esmu uzaudzis baptistu baznīcā. Padomju laikā apmeklēju svētdienas skolu, lai gan oficiāli tā bija aizliegta. Taču baptisti šajā ziņā vienmēr gāja pret straumi.

Kā padomju laikā bija iespējams apmeklēt svētdienas skolu?

– Svētdienu vakaros baznīcā mēģināja baznīcas koris, un vienlaikus ar mēģinājumu draudzes locekļu bērni mācījās svētdienas skolā. Mūsu svētdienas skolas skolotāja bija Ciedriņas tante.

Vai varas iestādes par to zināja?

– Zināja. Skolas, kurā es mācījos, skolotāji katru reizi Ziemassvētku dievkalpojuma laikā ienāca baznīcā un skatījās, kuri skolēni ir atnākuši uz baznīcu. Es tur biju vienmēr. Kad kļuvu vecāks, dziedāju baznīcas korī un dziedu joprojām. Es nebiju ne oktobrēns, ne pionieris. Kad notika pionieru sapulces, es gāju mājās, un visa klase mani apskauda. Skolā nekad nebiju priekšzīmīgs skolēns, un skolotājiem patika pasmieties par manu ticību.

Vai nepievienojies oktobrēniem un pionieriem savas pārliecības dēļ vai arī tā bija ģimenes nostāja?

– Tā bija mana pārliecība un manu vecāku stingra nostāja. Tajā laikā baptisti stingri turējās pie saviem principiem. Daudzi tāpēc cieta, taču nelokāmi gāja cauri šīm ciešanām.

Vai cieta arī tava ģimene?

– Mani vecāki Lija un Voldemārs Ašnevici 18 gadus mūsu mājās slēpa Padomju Savienības nereģistrēto baptistu draudžu vadītāju. Padomju Savienībā bija legālas baptistu draudzes un bija tādas, kuras nereģistrējās. Tās bija nošķirtas no valsts, un varas iestādes tās smagi vajāja. Cilvēks, kurš pie mums slēpās 18 gadus, bija sēdējis cietumā, un pēc atbrīvošanas mani vecāki viņu pieņēma pie sevis. Viņš bija viens no čekistu visvairāk vajātajiem baptistu darbiniekiem. Mums bija saimniecības ēka, kuras otrajā stāvā viņš slēpās. Turpat tika organizēta pagrīdes tipogrāfijas darbība. No mūsu mājām tika vadītas visas Padomju Savienības nereģistrētās baptistu draudzes.

Kā tas notika?

– Astoņdesmito gadu otrajā pusē viņš reizēm izbrauca no Ventspils. Bet pārsvarā pie viņa brauca garīdznieki no visas Padomju Savienības, un šeit notika viņu sapulces. Lai garīdznieki neiegaumētu adresi un nenosauktu to nopratināšanas un spīdzināšanas laikā, viņus pie mums atveda ar aizsietām acīm. Ja varas iestādes par to būtu uzzinājušas, mani vecāki būtu nonākuši cietumā. 1991. gadā, kad Latvijā tika atjaunota neatkarība, šis cilvēks aizbrauca.

Vai bērnībā zināji, ka jūsu mājās slēpjas cilvēks, kuru meklē čekisti? Vai vecāki nebaidījās, ka tu vari nejauši izpļāpāties?

– Pats par to brīnos, taču man šādas vēlmes nebija. Man ir vēl divi brāļi un māsa. Savukārt mūsu vecmāmiņa bija baptistu draudzes bibliotekāre. Viņa ar rakstāmmašīnu un kopējamā papīra palīdzību pārrakstīja grāmatas, kuras slepus pārvadāja no vienas pilsētas uz citu un deva cilvēkiem lasīt. Mūsu baznīcā notika aktīvs jauniešu darbs, tāpēc garīdznieku Žani Ludviku  – pašreizējā mācītāja Pētera Sproģa vectēvu – bieži izsauca uz pārrunām varas iestādēs. Taču jāsaka, ka kopumā Latvijā pret baptistiem nebija tādu represiju kā Krievijā. Pie mums tomēr bija vairāk brīvības.

Droši vien gatavību riskēt citu cilvēku glābšanas dēļ esi mantojis no vecākiem?

– Ukraina man ir tuva arī ģimenes saišu dēļ. Mani vecvecāki no tēva puses Pirmā pasaules kara laikā kā bēgļi aizbrauca no Ventspils uz Ukrainu, uz Odesu. Viņiem bija seši bērni. Mans vectēvs ir apglabāts Odesā. Savukārt vecmāmiņa ar bērniem 1948. gadā atgriezās Latvijā, starp viņiem bija arī mans tēvs. Bērnībā vecāki katru vasaru mūs veda uz Ukrainu – vai nu uz Krimu, vai uz Karpatiem. Var teikt, ka tagad es atdodu parādu Ukrainai, kas savulaik deva patvērumu maniem vecvecākiem un manam tēvam. Jā, daudz ko esmu iemācījies no sava tēva un vēlētos, lai arī manas meitas izaugtu tādas.

Vai atceries dienu, kad Ukrainā sākās karš?

– No rīta pienāca šī briesmīgā ziņa, kas visus šokēja. Pirmās dienas gandrīz pilnībā pagāja, lasot ziņas. Otrajā kara nedēļā sapratu, ka kaut kas ir jādara. Mans draugs Pēteris Eisāns, garīdznieks Rīgā, ar savas labdarības organizācijas Zvaigzne Austrumos starpniecību nosūtīja uz Poliju, pie Ukrainas robežas esošo Helmas pilsētu, baptistu baznīcas koordinatoru. Viņš organizēja cilvēku, kuri šķērsoja Ukrainas robežu, sagaidīšanu un nogādāšanu baznīcā, kur uz laiku bija ierīkota patvēruma vieta. Cilvēki tur atpūtās, atguvās pēc grūtā ceļa un pēc tam devās tālāk uz dažādām Eiropas valstīm. Es piezvanīju savam draugam Guntaram, kuram bija mikroautobuss, un mēs sākām vest bēgļus no Polijas uz Latviju, vēlāk pieslēdzās vēl kādi draugi. Veicām daudzus reisus. Divas nedēļas pats dzīvoju Helmas pilsētā un pildīju koordinatora pienākumus. Tur ieradās brīvprātīgie no visas Latvijas un aizveda bēgļus.

Vai atceries pirmos tā laika emocionālos iespaidus?

– Atceros savu pirmo braucienu uz Latviju ar bēgļiem. Emocionāli tas bija vissmagākais. Es vedu divas pilnīgi neredzīgas sievietes un vēl vienu sievieti ap septiņdesmit gadu vecumā, kura veda segā ietītu savu 40 gadus veco meitu, kurai kopš dzimšanas nebija ne roku, ne kāju. Tas bija ļoti smagi. Toreiz pirmo reizi dzirdēju pilsētu Bučas un Irpiņas vārdus. Kad aktīvā bēgļu plūsma sāka samazināties, es pievērsos palīdzības sniegšanai ukraiņiem. Pirmajos braucienos uz Ukrainu vedu medikamentus, ko bija iegādājies Rotary klubs, un pārtiku, ko bija savākuši draugi. Mans draugs Guntars Ekmanis ziedoja divus autobusus, kurus viņš izmantoja transporta pakalpojumiem. Ar viņa autobusiem izdevās evakuēt cilvēkus no Mariupoles, kur tajā laikā notika sīvas kaujas. Pirmās automašīnas Ukrainai saņēmām no Talsu novada pašvaldības. Ar to viss sākās.

Kas vēl jums palīdz?

– Vēlāk automašīnas sāka piedāvāt arī Ventspils pašvaldība. Joprojām sadarbojamies ar Ventspils ukraiņu biedrību Kobzar. Taču pēdējā laikā palīdzību Ukrainai sniedzam ar biedrības Gaisma tumsā starpniecību. Lielu palīdzību saņemam no iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kuri mums atdod savas automašīnas, ziedo naudu, pārtiku un dažādas mantas. Kara sākumā daudzi iedzīvotāji un uzņēmumi iesaistījās ierakumu sveču izgatavošanā. Pagājušajā gadā vācām ziedojumus ģeneratoru iegādei. Cerējām savākt naudu desmit ģeneratoriem, bet savācām 26! Esam ļoti pateicīgi SIA Skandināvs, kas Ukrainai nodod kosmētikas līdzekļus, medikamentus un medicīnisko aprīkojumu. Paldies dažādu konfesiju Ventspils draudzēm, kas mums aktīvi palīdz.

Cik bieži dodies konvojā uz Ukrainu?

– Pagājušajā gadā braucu astoņas reizes, šogad – katru otro mēnesi. Tagad gatavojamies braucienam novembrī. Automašīnas Ukrainā ir ļoti vajadzīgas, ne tikai apvidus auto, bet arī vieglie auto un mikroautobusi. Tāpēc atkal vēršamies pie iedzīvotājiem ar lūgumu ziedot naudu un nepieciešamās preces. Nauda vajadzīga automašīnu iegādei, remontam, dokumentu noformēšanai un sagatavošanai transportēšanai, kā arī degvielai. Esmu ļoti pateicīgs ikvienam, kurš mums palīdz. Kad kāda gados vecāka sieviete atnes maisiņu ar nopirktajiem pārtikas produktiem, es zinu, ka viņai tie nav lēti. Pie mums notiek īsti brīnumi. Kad sākam domāt par nākamo konvoju, parasti biedrību kontos ir nulle. Taču pēc informācijas publicēšanas nauda sāk ienākt. Gadās, ka nauda ir savākta, atrodam sludinājumu par automašīnas pārdošanu, piezvanām un vienojamies par pirkšanu. Aizbraucam pēc automašīnas, bet pārdevējs saka: «Es jums to nepārdošu. Atdošu tāpat, par brīvu.»

Kā tev šķiet, vai cilvēki nav noguruši palīdzēt?

– Ir noguruši, un palīdzības apjoms ir samazinājies. To var saprast tīri objektīvu iemeslu dēļ – arī mūsu dzīve kļūst arvien dārgāka, cilvēkiem paliek mazāk naudas. Taču palīdzība neapsīkst. Ir cilvēki, kuri mums palīdz jau kopš pirmajām kara dienām. Daudzas mūsu uz Ukrainu nogādātās automašīnas ir iznīcinājuši droni, tāpēc vajadzība pēc tām paliek. Īpašs gandarījums ir par sešām ātrās palīdzības automašīnām, kas paredzētas ievainoto evakuācijai no frontes. Vēl vienu mēs paši pārbūvējām no Volvo džipa. Vienu ātrās palīdzības automašīnu nodevām slimnīcai Zaporižjā ievainoto pārvadāšanai. Vienā no braucieniem kāds vīrietis apturēja mūsu automašīnu uz ceļa. Izrādījās, ka viņa sievai mājās sākušās dzemdības. Dzemdētāju paņēma līdzi, un ceļā uz slimnīcu mūsu mašīnā viņai piedzima bērniņš.

Vai var pierast pie dzīves kara apstākļos?

– Man cieņu izraisa ukraiņu nelokāmība. 70% ukraiņu tic savai uzvarai šajā karā. Viņi cer, ka tas kādreiz beigsies, taču vienlaikus ir gatavi cīnīties līdz galam. Atrodoties Ļvivā, nevarētu pateikt, ka notiek karš. Pašlaik pilsētā ir divreiz vairāk iedzīvotāju nekā pirms kara, jo tur ieradušies bēgļi no valsts austrumiem. Pateicoties tam, Ļvivas ekonomika strauji attīstās, intensīvi tiek būvēti mājokļi, tostarp karavīru ģimenēm. Tāpēc es vienmēr brīdinu tos, kuri konvojā dodas pirmo reizi, nevērtēt situāciju Ukrainā pēc Ļvivas. Taču arī tur ir jūtama kara elpa. Mūs aizveda uz brāļu kapiem – Marsa lauku –, kur apglabāti 1200 karavīru. Redzētais ļoti iespaidoja: uz katra kapa ir Ukrainas karogs un jaunu puišu un meiteņu fotogrāfijas. Pilsētas ielās acīs krīt daudzi sakropļoti vīrieši. Mēs vairākkārt esam apmeklējuši slimnīcas un sanatorijas, kur ārstējas ievainotie karavīri un bijušie karagūstekņi.

Kā tava ģimene izturas pret biežajiem braucieniem uz Ukrainu?

– Esmu vienojies ar ģimeni, ka netuvošos frontei. Protams, sieva nav īpaši priecīga, kad gatavojos braucienam. Taču kopumā domāju, ka ģimene mani saprot un atbalsta. Vēlos uzsvērt, ka es uz turieni nedodos viens – mums ir komanda, un bez tuvinieku atbalsta mums nekas neizdotos. Pats neesmu sevišķi labs organizators, mums nav algotu darbinieku, visu darām brīvprātīgi, un esmu ļoti pateicīgs par jebkādu atbalstu. Domāju, ka Ukraina mums ir devusi laiku sagatavoties krīzes situācijām un parādījusi, ka lielajam kaimiņam var pretoties. Ukraiņi ir nopirkuši mums laiku par savu dzīvību cenu. Gribu cerēt, ka viņu pieredze mums nebūs vajadzīga. Kad jūtu nogurumu, sāku domāt par tiem vīriešiem, kuri tajā brīdī atrodas frontē, un man kļūst neērti viņu priekšā. Dzīve nesastāv tikai no darba, cilvēkam ir no kaut kā jāatsakās. Savu laiku ziedojam ne tikai mēs, bet arī daudzi cilvēki, kuri remontē automašīnas, mazgā un tīra tās, sagatavojot nosūtīšanai. Mūsu komandā tādu cilvēku ir seši, septiņi, turklāt vēl ir šoferi.

Cik bīstami ir jūsu braucieni?

– Mēs nebraucam uz karadarbības zonu. Taču jebkurā gadījumā jāsaprot, ka Ukrainā notiek karš. Pēdējo reizi, kad bijām Ļvivā, mums parādīja skaistu katedrāli, kas atradās divu kvartālu attālumā no vietas, kur nakšņojām. Blakus tai atradās sena ēka. Tā nodega, jo tajā trāpīja trieciendrons Shahed. Ja šīs ēkas tur nebūtu, drons būtu trāpījis katedrālē. Paldies Dievam, apšaudē neesam nonākuši, taču esam piedzīvojuši gaisa trauksmes. Mūs aizveda arī pie lielākās elektrības apakšstacijas Eiropā, kuru regulāri apšauda. Tās platība ir līdzvērtīga 80 futbola laukumiem. Miera laikā Ukraina caur šo apakšstaciju eksportēja elektroenerģiju, bet tagad importē to no Eiropas.

Ko tev šis laiks ir iemācījis?

– Patiesās vērtības. Esmu iemācījies vairāk mīlēt Latviju. Kad divas nedēļas dzīvoju Helmas pilsētā, no ukraiņiem dzirdēju: pirms kara mēs bieži lamājām valdību un sūdzējāmies, ka mums tas un tas ir slikti, bet tagad saprotam, ka viss bija labi. Atceroties šos vārdus, es novērtēju mūsu mierīgo dzīvi. Mūsu grūtības nav salīdzināmas ar tām, ko pašlaik piedzīvo Ukrainas iedzīvotāji. Kara laikā esmu iepazinis daudzus cilvēkus gan Ventspilī, gan Ukrainā. Domāju, ka mums vairāk jādomā par vienotību un saliedētību.

Ko darīsi, kad karš beigsies?

– Pirmais, ko darīsim, – brauksim ciemos uz Ukrainu un ekskursijā pa valsti. Gribas satikt tos cilvēkus, ar kuriem pašlaik sazināmies attālināti.