Arī policists var būt uzticības persona

Kādēļ bija nepieciešams papildinājums darbā ar jauniešiem?

Inga Ābiķe: – Ilgāku laiku ar bērniem biju strādājusi viena. Pienākumu loks ir gana plašs – darbs ar administratīvajiem procesiem, ar bērniem profilaktiskajā uzskaitē, arī starpinstitucionālā sadarbība. Pietiekamā apjomā nevarējām pievērsties mērķtiecīgam preventīvajam darbam skolās. Mana jaunā kolēģe nepilngadīgo lietu inspektore Dārta Sproģe veic gan primāro preventīvo darbu skolās, gan reaģē uz problēmsituācijām. Nereti izglītības iestādes organizē starpinstitucionālās sanāksmes, kur aicina arī Pašvaldības policijas pārstāvi. Šogad ir uzsākta mērķtiecīga sadarbība ar izglītības iestādēm, un jau pirmajā mēnesī ir bijis ļoti liels pieprasījums pēc preventīvajiem pasākumiem dažāda vecuma bērniem. Šobrīd vēl ir aprobēšanas posms, lai saprastu labāko sadarbības modeli.

Dārta, pastāstiet par jūsu līdzšinējo darba pieredzi skolās.

Dārta Sproģe: – Man ir bakalaura grāds filozofijā un Stradiņa universitātē iegūts sociālā darbinieka maģistra grāds. Darba gaitas sāku Pārventas pamatskolā, pēc tam strādāju 4. vidusskolā un Centra sākumskolā, pēdējo gadu – tikai 4. vidusskolā. Man ir deviņu gadu pieredze skolās.

Kādi ir galvenie skolās risināmie problēmjautājumi?

D. S.: – Ļoti dažādi. Reizēm atsevišķi vecāki domā, ka jauniešiem ir viegla dzīve – tikai jāiet uz skolu, jāmācās, varbūt jāapmeklē pulciņi. Taču man šķiet, ka jauniešiem ir ļoti liela slodze skolā un ārpus skolas. Ir atbildības sajūta par mācībām, visas draudzību problēmas, mobingi, atkarību problēmas. Jauniešiem, iespējams, gadās novirzīties no pareizā kursa. Mēs cenšamies palīdzēt pie tā atgriezties.

Kas jūs personīgi visvairāk satrauc jauniešu uzvedībā?

D. S.: – Individuāli iepazīstot, esmu sapratusi, ka jaunieši kā tādi ir ļoti labi. Neesmu satikusi nevienu jaunieti, kas būtu ļauns. Vienkārši reizēm viņš ir piedzīvojuši lietas, par ko ir žēl, ka viņi ar tām ir saskārušies savā vecumā. Varbūt ir neliels empātijas trūkums atsevišķās situācijās.

I. Ā.: – Vairāk ir jārunā ar bērniem par tādām tēmām kā savstarpējā cieņa, cieņpilna attieksme pret skolotājiem un skolas darbiniekiem. Ir zināms ētisko vērtību zudums. Reizēm bērni pat īsti neatpazīst, kas ir vai nav vardarbība, un neapzinās, kā viņu rīcība ietekmē otru cilvēku un ko viņš varētu just.

Kā skolās runājat ar bērniem par cieņu?

D. S.: – Mēģinām nevis lasīt lekcijas, bet gan uzzināt bērnu viedokli, kā viņi redz situāciju un to, kas notiek klasē. Runājam arī par likumisko atbildību, bet stundā gandrīz pusi laika runā bērni un pusi – mēs. Dzirdot atbildes no klasesbiedriem, viņi bieži vien vairāk paši aizdomājas.

I. Ā.: – Pieļauju, ka viņi par šiem jautājumiem viens pie otra nevēršas, jo bieži vien klasē mēdz būt līderi un citi bērni negrib uzprasīties uz nepatikšanām, tāpēc savu viedokli patur pie sevis. Vedinot bērnus uz pārdomām, parasti arī viņi nonāk pie atbildēm.

– Kā izvēlaties nodarbību tēmas?

D. S.: – Prevencijas darbam ir izstrādāta veidlapa, kurā norādītas galvenās tēmas. Saņemot aizpildīto veidlapu, sazinos ar iesniedzēju un konkretizēju problēmu. Pārsvarā arī skolotāji ir klāt šajā nodarbībās, jo klases audzinātāji vislabāk pazīst savas klases. Cenšamies arī saņemt atgriezenisko saiti – kas patika vai nepatika, kam, viņuprāt, būtu jāpievērš lielāka uzmanība. Atsaucība no skolām ir ļoti liela. Piedāvājam piedalīties arī vecāku sapulcēs. Ideāli būtu vispirms uzzināt bērnu viedokli klasē un pēc tam aktuālos jautājumus izrunāt ar vecākiem.

Ar kādiem nepilngadīgo pārkāpumiem visbiežāk nākas strādāt Pašvaldības policijai?

I. Ā.: –Diezgan bieži inspektori fiksē ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus, kad bērni vieglprātīgi brauc ar velosipēdiem un elektroskrejriteņiem. Saistībā ar fizisku vardarbību bērnu starpā cilvēki vairāk vēršas Valsts policijā. No Valsts policijas saņemam arī informāciju par zādzībām un citiem krimināli sodāmiem nodarījumiem. Šie bērni parasti nonāk mūsu profilaktiskajā uzskaitē. Tad tiek izstrādāta uzvedības sociālās korekcijas programma. Arī Administratīvā komisija var noteikt pienākumu piedalīties šajā programmā, piemēram, sešus vai divpadsmit mēnešus. Sadarbībā ar citām iestādēm ievācam informāciju par bērnu un ģimeni, sekojam līdzi, vai viņš apmeklē skolu, ir sekmīgs un neizdara jaunus pārkāpumus. Tiekamies ar bērnu, sadarbojamies ar Sociālo dienestu un skolu. Jāiepazīst bērns un viņa vide, jāsaprot grūtības un pārkāpumu cēloņi. Mēģinām bērnus iesaistīt interešu izglītībā. Meklējam arī cilvēkus, kuri bērnam ir autoritātes un var viņu pozitīvi iespaidot. Autoritāte var būt cilvēks interešu izglītības pulciņā, Jaunsardzē vai skolā. Cilvēks, kurš nelasa morāli, bet kuram var uzticēties. Diemžēl ne vienmēr tie ir vecāki.

D. S.: – Galvenais ir neskatīties no varas pozīcijām. Mēs pirmajā tikšanās reizē skolā esam uniformās, bet nākamajās reizēs jau ejam civilajās drēbēs un mēģinām panākt bērnu uzticēšanos. Arī pašvaldības policists var būt gan autoritāte, gan uzticības persona.

Vai korekcijas programmas dod rezultātu?

I. Ā.: – Ir bērni, kuri arī pēc ilgstošas uzskaites pārkāpj likumu. Ir tādi, kuri iemācās dzīvot, kā grib, bet nenonākt policijas redzeslokā. Un ir bērni, par kuriem ir prieks: jaunus pārkāpumus neizdara, un viņu dzīvē redzamas pozitīvas izmaiņas. Visaptverošu ainu iegūt ir grūti.

D. S.: – Es Ingu pazīstu jau devīto gadu, un varu spriest, ka viņai darbs ar profilaktisko uzskaiti nav ķeksīša pēc, viņa ļoti bieži seko līdzi, kas notiek ar bērniem pēc tam. Kad es biju sociālais pedagogs, Inga man bieži jautāja par bijušajiem klientiem, un tas liecina, ka viņai tiešām bērni rūp.

Cik bieži bērna uzvedības problēmu sakne ir ģimenē?

I. Ā.: – Ļoti bieži. Ir vecāki ar attīstības traucējumiem, atkarībām vai negatīvu bērnības pieredzi, kuriem trūkst pozitīvu piemēru. Ja vecākam ir nievājoša attieksme pret pedagogiem un skolu, ir naivi sagaidīt, ka bērns izturēsies cieņpilni. Reizēm ir komiski gadījumi, kad Administratīvajā komisijā tiek skatīta lieta par kādu maznozīmīgāku pārkāpumu un var redzēt, ka bērns nestāsta taisnību, bet vecāks viņu atbalsta. Ja vecāks nespēj cieņpilni un atbilstoši sadarboties ar kādu iestādi un rādīt piemēru, tad arī bērnam ir grūtības.

Kādas ir iespējas mainīt šādu vecāku attieksmi?

D. S.: – Ļoti svarīga ir starpinstitucionālā sadarbība, jo skola redz bērnu vienā vidē, Sociālais dienests vairāk strādā ar ģimeni, un tikai visiem kopā izdodas panākt rezultātu.

Vai mēdz būt gadījumi, kad kāds maznozīmīgs jaunieša pārkāpums atklāj dziļākas problēmas?

I. Ā.: – Nesen bija gadījums, kad puisis par alkohola lietošanu nonāca policijas redzeslokā. Runājot ar viņu un mammu, atklājās ilgstošas grūtības, skolas neapmeklēšana. No vienas puses, mana kompetence beigtos ar to, ka pieņemu no puiša paskaidrojumu par administratīvu pārkāpumu, bet, uzzinot vairāk informācijas, ir sajūta, ka nevar pilnīgi nereaģēt un ka ir jāiesaista vēl citas institūcijas un speciālisti, lai saprastu, kā palīdzēt un situāciju risināt.

Kādiem trauksmes signāliem bērna uzvedībā vecākiem jāpievērš uzmanība?

D. S.: – Man šķiet, lielākais trauksmes zvans ir tad, ja vecāks attaisno bērna rīcību, uzklausa tikai vienu pusi un nesadarbojas ar skolu. Bērns neizjūt savas rīcības sekas, un, iespējams, rodas nesodāmības sajūta.

I. Ā: – Jāpievērš uzmanība, ja bērns sāk kavēt skolu, naktīs nav mājās. Reizēm secinām, ka pats vecāks pat nezina, ar ko bērns kopā pavada laiku. Uzmanība jāpievērš miegainībai, nomāktībai, neadekvātai uzvedībai un pašsajūtas izmaiņām.

Kas ir lielākās kļūda, ko pieļauj vecāki?

D. S.: – Man šķiet, ka katrs vecāks rīkojas pēc labākās sirdsapziņas. Neviens nepiedzimst ar recepti, kā būt labam vecākam. Katrs grib savam bērnam labāko, tikai izpratne par pareizu rīcību atšķiras. Bērnam jādod iespēja izteikt viedokli un tikt uzklausītam.

I. Ā.: – Reizēm vecāki pārāk krasi uzbrūk un baida bērnu ar nereāliem sodiem. Uzbrūkot un vainojot, neiedziļinoties un mierīgi neaprunājoties, var pazaudēt kontaktu un bērns vairs nejūtas pieņemts un uzklausīts.

Vai skolās ieviestās videonovērošanas kameras palīdz uzlabot skolēnu uzvedību?

D. S.: – Tās noteikti palīdz noskaidrot faktus gadījumos, kad kaut kas ir noticis. Taču, manuprāt, uzraudzība nekad nav labs audzināšanas līdzeklis. Ar bērniem ir jārunā, viņi ir jāizglīto un jārāda pareizs piemērs. Bērni ir jāaudzina ar sirdi, nevis ar videokamerām.

Kas jums darbā sniedz gandarījumu?

D. S.: – Pilnīgi noteikti – izdošanās. Kad redzi, ka bērna uzvedība mainās, kaut arī ilgā laika posmā un pamazām, tomēr viņš izaug par pozitīvu jaunieti. Ir gadījumi, kad jaunieti, kuram skolā bijušas problēmsituācijas, pēc laika satiec, piemēram, ugunsdzēsēja formā. Tas dod lielāko gandarījumu.

I. Ā.: – Es domāju, ka neviens bērns pats par sevi nav slikts. Varbūt viņi reizēm izdara nesaprātīgas, nepareizas lietas. Iepazīstot viņus tuvāk, viņi sniedz arī pozitīvu impulsu.