Retrobrīnums – ēdnīca, kas joprojām dzīva

Šajās telpās viss ir īpašs. Sākot ar interjeru, kur pārdomāta katra detaļa, un beidzot ar ēdienu un traukiem, par kuriem vārdi kļūst lieki. Šķīvji kā pie omammas daudzos apmeklētājos uzjunda siltas bērnības atmiņas, bet saldējuma trauciņš uz kājiņas zinātājiem liek pasmaidīt un ļauties sentimentam. Te katrs sīkums rada sajūtu, ka laiks uz mirkli apstājies – aicinot pakavēties domās un nostalģijā. Kā saka viesmīlīgā namamāte Lidija Rozentāle: «Te viss ir pa īstam un vareni.»

Liedaga stāsts aizsākās tālajā 1986. gadā. Kopš pirmsākumiem mainījušies laiki un saimniekotāji, tomēr viena lieta palikusi nemainīga – šī vieta vienmēr saglabājusi savu funkciju kā ēdnīca. Jaunas vēsmas tās ikdienā 2016. gadā ienesa Rozentālu ģimene, uzņemoties saimniekošanu un turpinot ēdnīcas darbību. Namamātei Lidijai šī vieta nav bijusi sveša arī iepriekš – vēl pirms kļūšanas par saimnieci viņa jau bija cieši saistīta ar ēdnīcu, darot dažādus darbus un plecu pie pleca strādājot ar cilvēkiem, kuri gadu gaitā veidojuši tās īpašo raksturu. Tie bijuši talantīgi kolēģi – pavāri un konditori, kuru prasmes un idejas dāvājuši šai vietai dvēseli. Bez viņiem ēdnīcas stāsts nebūtu iedomājams. «Esam tā vieta, kur cepām slavenos sviesta kliņģerus. Iedomājieties – vēl pagājušajā gadā kāds lūdza, lai izcepam!» ar patiesu pārsteigumu stāsta Lidija. Viņa gan piebilst, ka vecās krāsns vairs nav, līdz ar to arī leģendārie kliņģeri palikuši vien skaistās atmiņās.

«Neviens mūs nespieda pārņemt ēdnīcu. Dzīve tāpat bija laba – ar dēlu katru nedēļas nogali spēlējām un dziedājām dažādos pasākumos. Naudas un visa kā mums pietika, laikam tikai kāds asumiņš iztrūka – tāds kā ķirsītis uz kūkas,» smaidot atzīst namamāte. Līdz 2020. gadam pati turēja visu savās rokās. Vēlāk saprata, ka ēdināšanas rūpals jāuztic dēlam Edijam. Viņš vienmēr bijis līdzās, pielicis roku visam, kas jāuzlabo un jāpilnveido, bijis drošs atbalsts. Tā ģimenes stāsts turpinās – ar darbu un kopā būšanas spēku.

Uz Liedagu nāk cilvēki, lai nobaudītu ēdienu, kāds tas bija agrāk – īstu, sātīgu un pazīstamu. Štovēti kāpostiņi, dažādas gaļiņas, kartupelīši, desertos – pašu gatavota vaniļas mērce. Te joprojām vāra zupas, ko daudzi mājās vairs negatavo – ne tikai soļanku, bet arī rasoļņiku, skābeņu, zirņu, frikadeļu, biešu, pupiņu un citas. «Lai viss būtu kā mājās,» saka Lidija. Un tieši tāpēc vecāki uz šo ēdnīcu ved arī savus bērnus – lai pastāstītu un parādītu, kā tas bija viņu bērnībā, un dalītos atmiņās. Vasarā šo vietu īpaši iemīļojušas lietuviešu ģimenes – viņi Liedagu uztver kā ko patiesi īpašu. Ja reiz kāda lietuviešu kompānija te iegriezusies, pavisam drīz sekos arī nākamie draugi. «Labās atsauksmes un sajūtas ceļo no mutes mutē, atvedot arvien jaunus viesus,» turpina Lidija.

Ēdnīcas ikdiena nav tikai par apmeklētājiem, kuri ienāk paēst uz vietas. Pavāri rūpējas arī par to, lai silta zupa nonāktu pie zivju kombināta darbiniecēm – gandrīz 200 sievām ik dienu jānodrošina maltīte. Tāpat jāgādā par bēru mielastiem un svētku galdiem, kas tiek klāti. Lai saglabātu īpašo noskaņu, pēc kuras daudzi tīko, telpās tiek lolotas un uzturētas lietas, no kurām citi jau sen atvadījušies. Sarunā ar Lidiju var vien apbrīnot viņas enerģiju un izdomu, spēju izdzīvot un pastāvēt jebkuros laikos. Šķiet, nav tāda darba, ko viņa neprastu. Ja jāpagatavo ēdiens – būs. Ja no šķietami nekā jāizvāra zupa – bez problēmām. Ja jāuzklāj galds – tas būs godam izdarīts. Ja jādzied – skanēs. Ja jāapčubina savi klienti – arī tas notiks no sirds. «Viņa pat vienā žigulī reiz trīs govis varēja dabūt iekšā,» ar smaidu un apbrīnu piebilst dēls.

«Man nebija variantu – ēdienam bija jābūt. Bija laiki, kad dienā vajadzēja paēdināt pat 700 ēdājus. Darbs te vienmēr bijis daudz un varens, un neko tur nevar padarīt,» viņa piebilst ar sev raksturīgo enerģiju. Un tieši šāda enerģija ir pamats Liedagam, kurā šobrīd strādā septiņu cilvēku kolektīvs – neliels, bet saliedēts un pieredzējis. «Man ir meitene uz salātiem, viņa sēž arī kasē. Ir cilvēks uz gaļām. Zupas, saldie ēdieni un viss pārējais – tas ir manā paspārnē. Esam priecīgi, ka cilvēki nāk pie mums ēst, ir apmierināti un vienmēr pasaka paldies. Tas mums visiem ir vislielākais gandarījums,» uzsver Lidija.

Viņas stāsti par piedzīvoto birst kā no pārpilnības raga. Kolorītu personību un notikumu te nekad nav trūcis – ir gan leģendas par Veltiņu, gan stāsti par ūsiņu, gan par pirkstiņzupu, kas folklorizējušies un dzīvo ventspilnieku atmiņās. Un patiesībā daudz vārdu nemaz nevajag. Ja gribas piedzīvot retro sajūtu, iekāpt tādā kā laika mašīnā un uz mirkli atgriezties savā padomju laika bērnībā, šī ir īstā vieta, kur to izdarīt.

Vaicāta, ar kādām sajūtām raugās nākotnē, Lidija atbild bez vilcināšanās – tikai ar pozitīvām un tikai uz priekšu. «Apstāties var jebkurā mirklī, taču pazaudēt šādu retro brīnumu – padomijas ēdnīcu – gan nevajadzētu. Vēl daudz kas darāms, tāpēc no darba nebaidāmies. Esam atbildīgi par saviem darbiniekiem un, galvas pacēluši, ejam uz priekšu,» viņa saka ar sev raksturīgo pārliecību. Namamāte Lidija katru viesi uzņem īpaši sirsnīgi – kā savējo, kā mīļu cilvēku, kuram ēdienā netiek žēlots ne kripatiņas. Arī mēs – Ventas Balss fotogrāfs un es – to izjutām: no Liedaga mūs nepalaida prom bez kārtīga ēdiena ar kartupeļiem, gaļu un štovētiem kāpostiem, kafijas krūzes un dāsna valriekstu kūkas gabala. Tāds ir Liedags – patiess un varens.