Apskata restauratoru veikumu mūspusē

Kā Ventas Balsij pastāstīja biedrības Popes muiža pārstāvis Roberts Grinbergs, kurš koordinēja vizīti, Rundāles pils muzeja komandas mērķis bija veikt Spāres baznīcas vēsturiskās lustras apkopšanu un novērtēt 18. gadsimta krāsnis Ugāles mācītājmuižā, savukārt Restauratoru biedrības biedri braucienu sāka ar viesošanos Talsu vecpilsētā. Abu delegāciju ceļi krustojās Ventspilī, kur visi apskatīja ēku Tirgus ielā 5, kas šobrīd piedzīvo atdzimšanu. Restauratoru biedrības pārstāvji vēlāk devās uz Popi, lai tur klātienē novērtētu kolēģu paveikto muižā un baznīcā.

Izsaka restauratoriem apbrīnu

Vēsturiskajā ēkā Tirgus ielā 5 šobrīd vēl turpinās restaurācija un pārbūve, pielāgojot seno un vērtīgo ēku biroja vajadzībām. Ar līdz šim padarīto detalizēti iepazīstināja arhitekts Pēteris Blūms kopā ar polihromā koka, stājglezniecības un monumentālās glezniecības restauratori Zani Kēleri. Abi kolēģiem atklāti stāstīja par ēkas atjaunošanas procesā pieredzētajiem izaicinājumiem un atrastajiem risinājumiem.

Mākslas zinātnieks Imants Lancmanis sarunā ar Ventas Balsi neslēpa sajūsmu par redzēto. «Esmu apbrīnas un cieņas pilns pret tiem, kas šeit ir strādājuši. Mēs te bijām ne tik sen atpakaļ, kad redzējām atklātos griestus. Tie bija visbriesmīgākajā stāvoklī, problēma uz problēmas,» sacīja Lancmanis. «Un es varu teikt tikai to labāko par visu, ko es šeit ieraudzīju. Sākot jau ar Pētera Blūma ārkārtīgi konsekvento pieeju. Tā ir tiešām restaurācija un konservācija, tās savienojas tādā ideālā variantā. Bet arī restaurators, kas strādāja pie griestiem, – es zinu, ko nozīmē šādu te brūkošu līmes krāsas gleznojumu restaurācija, kas turklāt vēl ir uz pussapuvuša koka. Tas ir izdarīts nevainojami! Un arī pati iecere un tas, kādā veidā māja ir aprūpēta, viss, kas saistās ar sienām, grīdām un logiem, – kā par visu ir piedomāts, kā viss ir izslīpēts!»

Eksperts uzskata, ka šīs mājas atjaunošana ir ārkārtīgi sarežģīts restaurācijas uzdevums, ņemot vērā to, kāds bija ēkas stāvoklis un ko šī ēka bija piedzīvojusi, kā arī ārkārtīgi daudzveidīgo telpu raksturu. «Rezultāts ir tik pareizs, būtībā vienīgais, kāds šajos apstākļos bija iespējams. Un arī tas, ka pilsēta ir uzņēmusies šādu tiešām sarežģītu uzdevumu, rada lielu cieņu un apbrīnu,» sacīja Imants Lancmanis. Viņš piebilda, ka šī ēka lieliski papildina jau esošo restaurēto namu grupu starp Rātslaukumu un veco tirgus laukumu, ar ko ventspilnieki var pamatoti lepoties.

Imants Lancmanis atzinīgi novērtēja to, ka ēkai turpmāk būs biroja funkcija, vienlaikus saglabājot ēkas pieejamību sabiedrībai. «Sākumā, es zinu, bija doma ierīkot muzeju. Bet, redziet, – ko tajā muzejā ielikt? Divu telpu dēļ? Ļoti skaisti griesti, jā, bet to dēļ pārvērst visu par muzeju arī nebūtu īsti jēgas,» sacīja Lancmanis. «Beigu beigās – Eiropa ir pilna ar vēsturiskiem interjeriem, un ne jau visur tur ir muzeji. Ļoti daudzos ir gan biroji, gan dzīvojamās telpās. Vienkārši jāprot tam pieiet ar cieņu, arī iekārtoties šeit tādā veidā, lai tas neaizsegtu vēsturisko un māksliniecisko daļu, un arī darīt to pieejamu publikai, kas, kā es saprotu, arī tiks nodrošināts.»

Arī Latvijas Restauratoru biedrības priekšsēdētājs Ronalds Lūsis uzslavēja restaurācijas meistaru milzīgo pacietību. «Var redzēt ārkārtīgi labi paveikto darbu, to rūpīgumu, ar kādu viņi ir strādājuši, un ieguldījumu, ko cilvēki ir devuši. Blūma kungs ir strādājis un pārdomājis, lai būtu rezultāts. Un Zane ar Dmitriju, kas rūpīgi diendienā ir strādājuši pie gleznojumiem, – tas ir ļoti sarežģīts un atbildīgs darbs, ko viņi ir godam paveikuši,» uzsvēra Ronalds Lūsis. Viņš arī norāda, cik svarīga loma ir tam, ka šādiem restaurācijas darbiem gan Ventspilī, gan Popē ir atrasts finansējums. «Var teikt tikai paldies tiem, kas šos projektus ir finansējuši, kas rūpējas par mantojumu, jo, godīgi sakot, restauratora darba bez finansējuma nebūtu. Mēs jau varētu būt nez kādi meistari, bet, ja nebūtu nepieciešamības, vajadzības, tad jau īsti tas nenotiktu.»

Arī Popē viss notiek

Pēc Ventspils restauratori devās uz Popi, kur viesus kopā ar biedrības Popes muiža pārstāvjiem uzņēma Popes draudzes mācītājs Jānis Kalniņš un arhitekts Aldis Orniņš. Popē gadu gaitā lēnām un pakāpeniski paveikts liels darbs – atjaunotas muižas mēbeles, baznīcas altārglezna, kā arī metāla restauratora Krišjāņa Rimšāna vadībā tiek atjaunots unikālais baznīcas pulksteņa mehānisms. Šobrīd viens no lielākajiem izaicinājumiem ir Popes baznīcas torņa rekonstrukcija un restaurācija.

Biedrības Popes muiža pārstāvis Roberts Grinbergs, atskatoties uz biedrības desmit gadu darbu, priecājas, ka Pope ir kļuvusi par vietu, kur satiekas visdažādāko nozaru restaurācijas meistari. «Pirms desmit gadiem, kad mēs dibinājām biedrību Popes muiža, mums bija tāds kluss sapnis par to, ka varētu šeit restauratori pulcēties un katram būtu sava iespēja šeit izpausties un darboties. Tas pamazām ir realizējies, un tiešām katrs restaurators ir atradis savu nišu – metāla, stājglezniecības un arī mēbeļu restauratori,» Ventas Balsij pastāstīja Grinbergs.

Viņš norādīja, ka rast restaurācijai finansējumu nav vienkārši, jo Latvija ir bagāta ar kultūrvēsturisko mantojumu un ir bijis samērā garš laika periods, kad vērtīgie vēsturiskie priekšmeti tika vien nolietoti, nedomājot par to uzturēšanu. Līdz ar to restaurācijas projektu jomā ir liela konkurence, un tikt pie finansējuma ir sarežģīti. «Piemēram, mēs ar šādu pulksteņa mehānismu konkurējam ar ēku, kurai vējš ir norāvis jumtu un kurā lietus ūdeņi bojā interjeru. Pulkstenis it kā var pagaidīt – tādi mākslas priekšmeti, kas nav tik apdraudēti, nav tik prioritāri.»

Neskatoties uz sīvo konkurencei, Popei vairākkārt izdevies iegūt finansējumu. «Pope ir savā ziņā laimīga ar to, ka pakāpeniski tiek uzsākta restaurācija dažādās jomās, un mēs priecājamies, ka mums izdodas to īstenot,» sacīja Roberts Grinbergs. Vēl viens izaicinājums ir – kur restaurētos priekšmetus eksponēt? «Ir iecere, ka tie nonāks vienā kopīgā, lielā izstādē, kas būs veltīta fon Bēru dzimtai, kas ir saimniekojusi Popē, Ugālē, Zlēkās, Ēdolē, Vērgalē un daudzās citās Kurzemes muižās. Tas ir tāds nākotnes plāns un iecere, bet par to vēl tiek diskutēts.»

Vajadzīga pacietība

Restauratoru biedrības priekšsēdētājs Ronalds Lūsis pastāstīja, ka biedrībā ir ap 200 biedru, kas ikdienā strādā ar visdažādākajiem materiāliem – no būvkonstrukcijām līdz muzeju eksponātiem. Biedri cenšas divreiz gadā doties šādos izbraukumos, kas ļauj novērtēt kolēģu veikumu un uzturēt amata latiņu.

Lūsis arī dalījās pārdomās par restauratora profesiju: «Šie cilvēki, kas ir un kas dara, un kas vislabākos rezultātus sasniedz, – varu teikt, ka viņi piedzimst par restauratoriem,» sacīja biedrības vadītājs. «Restauratora profesija nekad nav tāda mirkļa vēlme. Neapšaubāmi tā nav instagrama profesija, lai gan instagramā ļoti labi izskatās, kā cilvēki to rāda. Šis darbs ir vairāk nekā viens fotomirklis. Tas ir grūti un sarežģīti, ar lielām mokām tas nāk, un ir vajadzīga liela pacietība.»

#sif_maf2026