Personības pie klavieru vāka

No 10. līdz 16. augustam Ventspilī norisinās starptautiskie jauno pianistu meistarkursi Ventspils Piano 2026, kas turpina profesora Teofila Biķa aizsākto tradīciju. Pasākumā jau 18. reizi tiekas 14 jaunie pianisti no Latvijas, Francijas un Ķīnas. Viņi nedēļas garumā pilnveido savas prasmes kopā ar pedagogiem Antuānu Buvī (Antoine Bouvy) no Francijas, Šū Ninu (Xu Ning) no Ķīnas, kā arī Endiju Renemani un Juri Žvikovu no Latvijas. Ikdienā pie klavierēm jaunieši pavada līdz pat sešām stundām. Brīvbrīdī divi no viņiem iekārtojas tukšajā skatītāju zālē, lai parunātu par mūziku.

Pirmo reizi šajās meistarklasēs piedalās astoņpadsmit gadus vecais Bogdans Filatovs (Bogdan Filatov). Viņš klavieru spēli sāka apgūt astoņu gadu vecumā mazā Ukrainas mūzikas skolā, bet tagad jau četrus gadus studē Parīzes konservatorijā. Pirms došanās ceļā jaunietis vienmēr cenšas laikus iepazīt jauno vietu. Bogdans stāsta: «Es paskatījos informāciju internetā un pajautāju arī mākslīgajam intelektam. Tā es uzzināju par Ventspils ostu, kuģiem un prāmjiem.» Viņu pārsteidza norises vietas mērogs: «Koncertzāle ir jauna un patiešām liela. Pat Parīzē un Versaļā, kur esmu bijis, koncertzāles nepiedāvā tādas telpas,» pirmajos iespaidos dalās Bogdans. Čens Šaokans (Chen Shaokan) šajās meistarklasēs nav pirmo reizi, un trešdienas vakarā jau izskanēja viņa solo koncerts. Viņš ir mērojis tālu ceļu no Ķīnas pilsētas Čendu, kur ielās un metro ikdienā steidzas miljoniem cilvēku un kuras tuvumā dzīvo pasaulē slavenās milzu pandas. Čens stāsta, ka viņam patīk vietējo iedzīvotāju dzīvesveids un sakoptā pilsēta: «Blakus viesnīcai ir bibliotēka, un es ievēroju, ka tās logi ir tik tīri. Manā pilsētā tirgotāji uz ielas uzstāda aprīkojumu uz maziem ratiņiem vai automašīnām, un pēc tam vieta paliek nesakopta. Te vispār nav atkritumu, viss ir tīrs un skaists.» Arī brīvajā laikā Bogdans un Čens daudz klausās klasisko mūziku. Čens atzīst, ka nepārzina ķīniešu popmūziku, Bogdans izvēlas klausīties arī elektronisko mūziku. Ārpus mēģinājumiem abi jaunieši nododas prāta spēlēm. Bogdans spēlē šahu, Čens ir spēles Minecraft cienītājs.

Bogdana ikdiena ir saistīta ar franču izglītības vidi. Viņš ir nokārtojis vidusskolas eksāmenu franču valodā. Čena dzimtenē skolas laiks ir pilnībā pakārtots nežēlīgam nacionālajam eksāmenam Gaokao, kas izšķir jauniešu nākotni. Mūzikai šajā sistēmā ir necila vieta, tādēļ Čens tiecas pēc Eiropas mūzikas tradīciju apguves. Abu jauniešu galvenais saziņas veids ir klavieru taustiņi un starptautiskie mūzikas termini. Profesors Endijs Renemanis stāsta: «Māksla un mūzika mūs visus apvieno un stāv pāri visam. Lai izteiktu muzikālas nianses, sēdies blakus, ar zīmēm, žestiem un skatienu parādi uz instrumenta, un viss top skaidrs.» Tam pilnībā piekrīt arī Čens: «Profesors parāda priekšā, un es saprotu atšķirību starp viņa un manu izpildījumu.»

Profesors Endijs Renemanis stāsta, ka darbā var just kultūras atšķirības. Vienā gadījumā vajag vairāk tehnikas, citā vairāk jāstrādā ar analīzi: «Ķīniešu studenti dzīvē staigā un domā ātrāk, viņi tipina. Ja saka, ka mūzika ir soļos, tad katrs no mums to saprot dažādi. Mācību procesā parādās nianses, kurām ir jāpielāgojas.» Viņš novēroja, ka Čena muzikālā domāšana mainās. Jaunietim tuvāka kļūst tieši Eiropas klavierspēles tradīcija. Šī vēlme saskan ar abu jauniešu nākotnes plāniem. Bogdana sapnis ir ceļot pa pasauli un uzstāties. Arī Čens savu dzīvi vēlas saistīt ar koncertdarbību. Meistarkursu noslēguma koncertā Čens izpildīs Ferenca Lista Pirmo klavierkoncertu, kurā ātrā tempā jāspēlē smagas akordu ķēdes. Jaunietis šajā darbā meklē savu interpretāciju: «Pasniedzējs atgādina, ka nedrīkst pārspīlēt ar jaudu un aizmirst par artikulāciju. Viss skaistums jātaupa noslēgumam.» Pilnīgi citu noskaņu meklē Bogdans, kurš strādā pie Jozefa Haidna klavierkoncerta daļas Rondo all’Ungarese. Tā ir tehniska un asprātīga mūzika. Jaunietis stāsta, ka ar instrumentu var izteikt visas savas emocijas. Profesori stundās viņu vedina sajūtās: «Kas līdzinās senatnīgai dzimšanas dienas ballītei ar pilnīgu laimes sajūtu.»

Meistarkursu dalībnieki visas nedēļas garumā ir dzirdami koncertos. Vēl gaidāms koncerts sestdien, 15. augustā, plkst. 16 koncertzālē Latvija, bet svētdien, 16. augustā, plkst. 18 norisināsies meistarkursu lielais noslēguma koncerts. Tajā jaunie pianisti uzstāsies kopā ar kamerorķestri diriģenta ATVARA LAKSTĪGALAS vadībā.

Kāpēc vajadzīgs diriģents, ja mūziķi redz notis un spēj tās nospēlēt?

– Nošu teksts vēl nav gatava interpretācija. Lugas teksts nav izrāde. Teātrī ir vajadzīgs režisors. Līdzīgi ir ar diriģentu. Viņš nosaka tempu, dinamiku, skanējuma kvalitāti, balansu un krāsas. Orķestrī var būt vairāki desmiti izcilu mūziķu, un katram var būt savs priekšstats par skaņdarbu. Diriģenta uzdevums ir šīs daudzās personības apvienot vienā muzikālā domā. Viņš ir mazliet režisors, mazliet treneris, mazliet psihologs un mūziķis. Burvestība rodas tad, ja izdodas radīt kopīgu uzticēšanos un skaidru virzienu.

Ilgus gadus orķestrī spēlējāt mežragu, bet tagad publika redz jūsu muguru. Kas bija grūtākais šajā maiņā, un ko var pamanīt tikai no diriģenta pults?

– Grūtākais bija izkāpt no kolektīvās drošības. Sēžot orķestrī, tu esi daļa no kopuma. Pie diriģenta pults galīgais lēmums un atbildība paliek pie tevis. Diriģents reizēm var būt visvientuļākais cilvēks zālē, lai gan apkārt sēž desmitiem mūziķu. No pults paveras cita panorāma. Tu dzirdi un redzi mūziķu elpu, acu skatienus, lociņu kustības un ķermeņa reakciju. Var sajust, kurā brīdī orķestris uzticas un seko, kurā domā citādi. Mana mežradznieka pieredze ir vērtīga, es zinu, kā diriģentu uztver no orķestra puses. Mūziķi ātri sajūt, vai žestam ir saturs un vai diriģents dzird to, par ko runā.

Kas skan jūsu automašīnas radio?

– Bieži radio neskan. Diriģentam un vairumam profesionālo mūziķu ir grūti klausīties mūziku kā fonu. Dzirde automātiski sāk analizēt, izslēgt šo uztveri nav iespējams. Pēc piesātinātas dienas klusums nav tukšums, tajā nosēžas dienā dzirdētais. Labprāt klausos kvalitatīvu popmūziku un džezu. Man patīk Raimonds Pauls, Kārļa Lāča dziesmas Intara Busuļa izpildījumā, grupa Remix, kā arī Džordžs Maikls, Stings, Mailss Deiviss un Lenijs Kravics. Citreiz klusumā mūzika turpina skanēt iekšēji.

Pastāstiet par savām misijām uz Ukrainu.

– Kopš 2022. gada uz Černihivu esmu braucis vairākkārt, šā gada aprīlī tā bija sestā reize. Es turp vedu bērniem mūzikas instrumentus un vadu meistarklases jauniem diriģentiem. Šoreiz bija gods diriģēt labdarības koncertu kopā ar Černihivas Akadēmisko simfonisko orķestri. Vietējie mūziķi jautāja, vai man nav bail. Man nav tiesību baidīties, viņu puiši frontē aizstāv arī manu ģimenes drošību un Latviju. Tur bērni un skolotāji turpina spēlēt instrumentus patvertnēs sirēnu laikā. Mūzika neaptur raķeti, taču tā nosargā cilvēcību, iekšējo brīvību un spēju ticēt nākotnei. Ļoti spēcīgs bija brīdis, kad gaisa trauksmes dēļ manis vadītā meistarklase bija jāturpina patvertnē, taču jauniešiem pat nenāca prātā pārtraukt muzicēt. Tajā mirklī mūzika kļuva par patvērumu, filmas stāsts diemžēl nav pagātne.

Mēģinājumi ar orķestri un pianistiem notiks īsi pirms paša koncerta. Kā ir iespējams saspēlēties tik īsā laikā?

– Noslēpuma nav. Ir sagatavotība, savstarpēja klausīšanās un spēja radīt uzticēšanos. Uz pirmo mēģinājumu ierodos ar ļoti labi apgūtu partitūru. Vienlaikus esmu gatavs atteikties no sava priekšstata, ja jaunais pianists piedāvā pārliecinošu interpretāciju. Pirmajās minūtēs cenšos saprast, kā solists elpo un izjūt ritmu, kur viņam vajadzīgs atbalsts un kur vairāk brīvības. Īsā mēģinājumā nevar izrunāt katru noti, tāpēc jāatrod galvenie muzikālie pieturas punkti, tempu maiņas un dinamiskais balanss starp klavierēm un orķestri. Reizēm viens precīzs teikums un viena kopīga ieelpa dod vairāk nekā pusstundu garš skaidrojums.

Ko pianistam dod orķestra pievienošana?

– Tas ir dialogs. Orķestris rada pasauli, kurā pianista individualitāte un stāsts var atklāties. Tas dod impulsu, atbild solistam, reizēm viņu izaicina, citreiz paceļ un paplašina muzikālo domu. Meistarklasē jaunais pianists strādā individuāli, bet, sastopoties ar orķestri, interpretācija pēkšņi kļūst par sarunu ar daudziem dzīviem partneriem. Jo drošāk spēlē orķestris, jo brīvāks var būt pianists.

Kā liekat solistam un orķestrim pārvarēt lampu drudzi?

– Reizēm tas ir sirsnīgs apskāviens, reizēm pasaku elpojam vai izbaudām šo mirkli. Citreiz pietiek ar smaidu un mierīgu kopīgu ieelpu. Pirmajam diriģenta žestam jāpasaka, kad un kā sākt. Atvērta plauksta aicina skaņu būt brīvai, koncentrēts žests savāc enerģiju. Atbrīvota ķermeņa kustība palīdz nomierināties. Diriģents nevar notēlot mieru, orķestris un solists nedrošību sajūt dažu sekunžu laikā. Mans uzdevums ir radīt pārliecību, ka esam sagatavojušies, dzirdam cits citu un zinām savu ceļu. Tad lampu drudzis pārvēršas radošā spēkā.

Jūs septiņus gadus bijāt Liepājas Simfoniskā orķestra diriģents, esat saņēmis Lielo mūzikas balvu, strādājis ar pasaules klases operu un simfoniskajiem orķestriem. Kā uz šī fona skan koncertzāle Latvija?

– Varu droši teikt, ka šī ir pasaules līmeņa zāle. Akustikas, tehnisko iespēju un atmosfēras ziņā tā pilntiesīgi nostājas līdzās labākajām koncertzālēm Eiropā. Tā ir mūsdienīga un akustiski ļoti jutīga telpa. Šeit nekas nepaliek apslēpts, te ir skaidri dzirdama katra intonācija un artikulācija. Zālē nav nepieciešams mākslīgi forsēt skaņu, jo pat klusākais pianissimo sasniedz klausītāju. Mums ar orķestri būs ļoti svarīgi atrast precīzu līdzsvaru ar klavierēm. Es akustiku vienmēr uztveru kā vēl vienu koncerta dalībnieku un mūsu muzikālo partneri.

Līdztekus starptautiskajai darbībai jūs vadāt Ogres Mūzikas un mākslas skolu. Ko jums nozīmē šis darbs?

– Skolas vadīšana man ir iespēja veidot vidi, kurā bērns var atklāt savus talantus un drosmi radoši izpausties. Mūsu uzdevums ir sagatavot nākamos profesionāļus un palīdzēt izaugt domājošiem un emocionāli bagātiem cilvēkiem. Ir gandarījums redzēt, kā no nedrošas skaņas vai krāsu laukuma izaug jauna personība. Manas vērtības ir ģimene, bērni, mūzika un māksla. Ģimene dod spēku, bet bērni atgādina par atbildību nākotnes priekšā. Ar mūzikas un mākslas valodām var izteikt vārdos nepasakāmo. Mūzika māca klausīties un sadarboties, bet vizuālā māksla liek ieraudzīt un domāt citādi. Ja šī pasaule palīdz bērnam noticēt sev, tas jau ir nozīmīgs panākums.

Kādas krāsas un noskaņas plānojat izvilkt no orķestra un solistiem svētdienas koncertā?

– Ceru, ka dzirdēsim plašu krāsu paleti, kurā būs caurspīdīgs vieglums, lirisks siltums, jaunības enerģija, dramatiski kontrasti un patiess muzicēšanas prieks. Gleznā ir nepieciešama gaisma, taču ēna ļauj gaismai kļūt redzamai. Vēlos, lai orķestris spēj čukstēt, elpot kopā ar pianistu un īstajā brīdī uzliesmot pilnā spēkā. Es negribētu visiem jaunajiem pianistiem uzklāt vienu un to pašu krāsu, katram ir sava personība, muzikālā skola, temperaments un stāsts. Mans uzdevums ir šo individualitāti saglabāt, savienojot priekšnesumus vienotā koncerta dramaturģijā.

Ko jūs teiktu lasītājam, kurš ikdienā klasisko mūziku neklausās un šaubās, kāpēc viņam šo koncertu ir vērts piedzīvot?

– Šis koncerts var būt ļoti labs pirmais solis, nav jāzina sarežģīti mūzikas termini. Pietiek atnākt ar atvērtu prātu un ziņkāri. Uz skatuves satiksies talantīgi jaunie pianisti un dzīvs kamerorķestris. Klausītājs varēs piedzīvot mirkli, kad solists pārvar satraukumu un sāk sarunu mūzikas valodā. Tas ir dzīvs, vienreizējs notikums, kurā iespējams pārsteigums un patiesa emocija. Klasiskā mūzika nav slēgts klubs. Ja kaut viena melodija vai klusuma pauze liek citādi sajust laiku, tad koncerts jau ir bijis tā vērts. Ieeja pasākumā ir bez maksas, tādēļ 16. augustā pulksten 18 vienkārši nāciet uz koncertzāli Latvija.

#sif_maf2026