Vai viegli būt jaunam pedagogam?

Ventspils Izglītības pārvalde šoruden sarīkoja divas sarunas ar jaunajiem speciālistiem, kas vēl nav sasnieguši 30 gadu vecumu, – gan tiem, kas strādā pirmsskolās, gan vispārizglītojošajās skolās. Jana Bakanauska atzīst, šādas tikšanās ir nenovērtējamas, jo tās sniedz tiešu atgriezenisko saiti un palīdz veidot mērķtiecīgu atbalsta sistēmu pilsētas izglītības ekosistēmā.

Izaicinājumi

Ienākot skolā, daudzi jaunie pedagogi saskaras ar dažādiem izaicinājumiem, piemēram, gados vecāko kolēģu nepatīkamu attieksmi. «Neslēpšu, ka man sākumā gāja grūti, it sevišķi pirmo pusgadu. Ir bijuši kolēģi, kuri pabakstīja, parādīja kļūdas tādā brīdī, kur varbūt man vajadzēja atbalstu. Sāku pieturēties pie tiem kolēģiem, kuri atbalsta, un izvairos no tiem cilvēkiem, kuri apzināti darīja to, ko varbūt nevajadzēja darīt ar jauno pedagogu,» atklāja Darja Savčenkova, kas Ventspils Krišjāņa Valdemāra pamatskolā māca latviešu valodu, bet Ventspils Centra sākumskolā angļu valodu. Tai pat laikā viņa atzīst, ka jaunam pedagogam ir daudz vieglāk izveidot ciešu kontaktu ar bērniem. «Es atceros sevi skolas solā. Man patika vairāk tie jaunie skolotāji.»

Krišjāņa Valdemāra pamatskolas vācu valodas skolotājs Raivo Teivāns, kurš pats vēl studē Ventspils Augstskolā, atzina, ka par skolotāju kļūt nebija plānojis, bet atsaucies aicinājumam. Viņam patīk ar bērniem dalīties savās zināšanās, bet izaicinājums ir tas, ka ne vienmēr skolēni jauno pedagogu klausa. «Nav viegli būt jaunam nevienā jomā, jo viss ir jauns, viss ir svešs, it sevišķi, ja strādā pirmoreiz, bez iepriekšējas pieredzes,» sacīja pedagogs.

Vēl viens Krišjāņa Valdemāra pamatskolas skolotājs Sandris Korns pasniedz dizainu un tehnoloģijas. Viņš absolvējis RTU Liepājas akadēmiju un šobrīd studē maģistrantūrā. Speciālists atzīst – nav zinājis, ko no skolotāja darba sagaidīt, tāpēc sākumā bijusi zināma nedrošības sajūta. «Tagad jau esmu pie visa pieradis, ir viegli,» teica skolotājs. Viņš ir inženieris pēc izglītības, un bērnu uzticību iekarojis ar piedāvājumu iesaistīties viedās siltumnīcas projektā, kas bērniem ļoti paticis.

Pārejot darbā no nelielākas skolas, lielas izmaiņas piedzīvojusi Krišjāņa Valdemāra pamatskolas logopēde Sindija Zviedre. «Salīdzinot ar novada pašvaldību, ieejot tik milzīgā skolā, man bija milzīgs kultūršoks no sākuma. Tik ļoti daudz kolēģu, kurus tu pat vari nesastapt nedēļu, pat nezināt, ka viņi tur eksistē. Un bērnu arī ļoti, ļoti daudz. Sākumā bija grūti pierast,» sacīja Sindija Zviedre. Iejusties palīdzējusi iesaistīšanās skolotāju Sporta un veselības dienā. «Tādu stimulu un zīmi, ka esmu pareizajā vietā, iedeva sporta pasākums. Tā bija tā diena, kad es parakstīju savu līgumu, un uzreiz mani aicināja uz sporta pasākumu. Tā bija lieliska iespēja iepazīt kolēģus ne tik formālā vidē.»

Logopēdei Ivitai Usanovai, kura strādā Ventspils 1. pamatskolā, darba gaitu sākums šķitis viegls. «Iznācu no augstskolas ar ļoti labām zināšanām. Mūs veda uz pirmsskolas izglītības iestādi, lika pašiem gatavot nodarbības, ar reāliem bērniem trenēties un vadīt nodarbības. Mūs koriģēja un teica, kas bija nepareizi, kas bija ļoti labi. Iznākt no augstskolas ar tādām zināšanām bija ļoti vērtīgi. Atnācu uz skolu un jau zināju, kas man ir jādara. Tas būtiski atvieglo darbu,» sacīja jaunā speciāliste, uzslavējot arī kolēģu atbalstu.

Kolēģes atbalstu darba gaitu sākumā ļoti novērtē arī Ventspils 4. vidusskolas sporta skolotāja Amanda Sorokina: «Pirmajā gadā mani savā azotē paņēma kolēģe. Viņa mani iekļāva mūsu kompānijā, sabiedrībā. Kad kopā pulcējāmies un apspriedām lietas, ļoti daudz absorbēju informāciju no kolēģiem, lai es justos drošāk, pārliecinātāk par to, kas ir jādara.» Jaunus izaicinājumus atnesusi piedāvātā iespēja kļūt par sporta jomas metodisko vadītāju pilsētā. «Viedajiem kolēģiem ir dažreiz grūti pieņemt pārmaiņas, un ir jāpaiet laikam, kad šīs pārmaiņas viņiem der. Vēl ir grūti pieņemt, ja jaunāks cilvēks pamāca vai pasaka, vai ir par tevi un tavu rīcību atbildīgs. Tad varbūt citam liekas – tu, maza meitene, man tagad mācīsi?!» Ar laiku izdevies ar visu tikt galā.

Ventspils 4. vidusskolas skolotājs un direktores vietnieks Sandis Mārtiņš Caune jauno pedagogu pulciņā ir vispieredzējušākais, jo paša absolvētajā skolā strādāt sāka paralēli studijām un skolā aizvada jau septīto gadu. Viņš godīgi atzina, ka būt jaunajam pedagogam nav viegli. «Tu saproti, ko tu dari, tikai kādā ceturtajā, varbūt piektajā gadā. Pirms tam tu tā kā ej ar aizsietām acīm pa izrakumiem. Vienīgais, kas tevi izved cauri, ir tā duka,» sacīja pedagogs. Palikt strādāt skolā viņu motivē skolēni. «Viņi ir tādi, pie kuriem gribas palikt, pie kuriem gribas iet, kuriem gribas dot iespējas. Man liekas, ka tās dažādās iespējas – tas ir pat būtiskāk. Ir svarīgāk dot tās iespējas, kas ir ārpus mācību priekšmeta, nekā tas, ko es viņiem stāstu vēsturē.»

Mentora loma

Viens no būtiskākajiem faktoriem, kas nosaka jaunā skolotāja veiksmīgu startu, ir atbalsta persona jeb mentors. Jaunie pedagogi uzsver, ka ļoti svarīgi ir, lai mentors tiktu izvēlēts pārdomāti, nevis ķeksīša pēc. Amanda Sorokina atceras, ka viņas pirmais gads kabinetā aizritējis plecu pie pleca ar pieredzējušo kolēģi, kas palīdzējusi iepazīt skolas iekšējo kārtību, dokumentāciju un darbu e-klasē. «Man bija kabinetā pie kā vērsties, ja es nejutos pārliecināta par kaut ko. Ātrāk es pati varēju justies stabili un atsperties,» atceras skolotāja. Reizē ar viņu darbu skolā sākusi cita jaunā skolotāja, kurai šāda viegli pieejama mentora nav bijis. «Kolēģei īsti nebija pie kā vērsties, un tad viņa gāja pie viena, pie otra. Sanāca, ka viņai radās vainas apziņa, ka visu laiku kādam uzbāžas.»

Raivo Teivāns un Darja Savčenkova arī augstu novērtē savu mentoru ieguldījumu, īpaši attiecībā uz pārbaudes darbu plānošanu un dokumentāciju. Tikpat pozitīva pieredze bijusi Ivitai Usanovai, kuras mentore bija tā laika skolas psiholoģe. «Es pat sākumā nemācēju tikt mūsu skolā uz 3. stāvu, jo mūsu skola ir kā labirints. Mentors ir ļoti svarīgs jaunajiem pedagogiem, jo visi neskaidrie jautājumi, visa skolas sistēma kā tāda, kas skolā notiek, kā mēs darām to un to, – viņš to visu pastāsta sīkāk un smalkāk.» 

To, ka arī mentoriem būtu nepieciešams atbalsts, uzsvēra Sandis Mārtiņš Caune. «Mentors ir svarīgs, bet vajadzētu saprast, kā mēs varam atbalstīt mentorus, jo mentori visbiežāk ir tie ar lielām slodzēm, un tad viņi cenšas maksimāli, cik var, savā lielajā slodzē atbalstīt to jauno pedagogu,» sacīja skolotājs. «Piemaksa, protams, ir paredzēta, bet tur varētu būt kādi papildu kursi labāku mentorēšanas prasmju attīstīšanai.»

Praktiski ieteikumi

Sarunas laikā jaunie pedagogi izteica priekšlikumus, kas ļautu jaunajiem skolotājiem justies vēl labāk un attīstīties pilsētas izglītības ekosistēmā. Sandis Mārtiņš Caune atzina, ka pašvaldības stipendija studējošajiem pedagogiem ir ļoti labs atspaids tiem, kas studē, taču svarīga būtu arī transporta izdevumu apmaksa jaunajiem speciālistiem un arī pārējiem, ja pedagogs turpina personīgo izaugsmi un apmeklē mācības. «Būtībā mana stipendija aizgāja autobusa izdevumos. No stipendijas izaugsmei absolūti nekādas jēgas nebija,» atzina Sandis Mārtiņš Caune. Vēl viņš aicināja paredzēt finansējumu dažādu konkursu dalības maksas segšanai. «Piemēram, mani debatētāji šogad ir Latvijas čempioni, bet Inovācijas fondā viņi netiek apbalvoti par šo sasniegumu, lai gan mēs esam nesuši pilsētas vārdu Latvijas mērogā. Par to būtu vērts padomāt un papildināt,» sacīja pedagogs.

Vēl viņš vērsa uzmanību uz to, cik svarīgi ir sabalansēt aktīvo jauno pedagogu slodzi, lai viņi neizdegtu un spētu ilgtermiņā uzturēt augstu skolas interešu izglītības piedāvājumu. «Būtu svarīgi meklēt to, kā panākt, ka visi skolotāji kaut ko piedāvā. Jo, ja mēs runājam par interešu izglītības piedāvājumu izglītības iestādēs, ir tādi skolotāji, kuri izdara sava darba minimumu un aiziet mājās pēc stundām, nekādā veidā papildus neiesaistās. Bet tad ir tādi, kas nodrošina 80% no skolas interešu izglītības piedāvājuma. Līdzsvara nav, un man liekas, ka tas ietekmē jauno skolotāju ilgtermiņa motivāciju censties,» sacīja pedagogs.

Savukārt Sandris Korns norādīja uz nepieciešamību paplašināt materiālo bāzi praktiskai prasmju apguvei dizaina un tehnoloģiju stundās. «Ar materiāliem nav problēmu, bet problēmas ir ar to, ka 8. klasē ir paredzēta CNC virsmas apstrāde. Tur ir tikai teorētiski jāstāsta, nav iespēju strādāt praktiski. Bet bērni grib praktiski pamēģināt,» stāstīja pedagogs, kuram bērni izteikuši vēlēšanos nākt uz pulciņu pēc stundām, jo grib darboties vairāk.

Vecāku loma un sadarbība

Pārrunātas tika arī attiecības ar skolēnu vecākiem, kas ne vienmēr ir vienkāršas. Amanda Sorokina atcerējās pirmo gadu klases audzinātājas lomā – sajutusi, ka daži vecāki neuztver viņu nopietni: un tu tagad audzināsi mūsu bērnus? Līdzīgi jutusies Darja Savčenkova – sākumā kautrējusies stāties vecāku priekšā sapulcē. Viņai palīdzējis tas, ka klases audzināšanu viņa dala ar otru pedagogu, – kopā esot vieglāk. Tam piekrita arī Sandis Mārtiņš Caune, vien norādot, ka abiem klases audzinātājiem jābūt uz viena viļņa. Logopēde Ivita Usanova novērojusi, ka vecāki dažkārt nepieņem to, ka viņu bērnam ir kādas problēmas un nepieciešama palīdzība. Taču pārsvarā izdodas viņus pārliecināt.

Sarunas ar jaunajiem pedagogiem noslēdzās uz pozitīvas nots, un Izglītības pārvaldes vadība plāno šādas tikšanās rīkot arī turpmāk.