Nereti dzirdu sakām, ka šodien tik bieži runā par izdegšanu, ka tā kļūst par modes vārdu, aiz kura var paslēpt savu neizdarību, slinkumu, nespēku vai nogurumu. Iespējams, dažkārt tā ir taisnība, tomēr vārda popularitāte neizslēdz faktu, ka izdegšanas sindroms ir patiešām reāla un nopietna problēma.
Gadu pirms jaunās Saeimas vēlēšanām un paralēli nākamā gada valsts budžeta apspriešanai Latvijā uzvirmo vēl nebijusi konfrontācija starp konservatīvo un liberālo ideju atbalstītājiem.
Tas notiek šādi: zvans, piedāvājums iesaistīties, un uzreiz rodas sajūta – būs interesanti, būs iespēja veidot kaut ko, piedalīties. Kāpēc ne – laiks ir, prasmes ir, vēlme darīt un idejas arī. Kad ieslēdzas radīšanas poga, stundas vairs netiek skaitītas. Ēdiens un miegs atkāpjas otrajā plānā, privātā dzīve vēl tālāk. Notikums jau dzīvo galvā – darbs rit pilnā sparā.
Manas paaudzes un vecāki cilvēki atcerēsies, ka padomju laikos sievietes un vīrieši attiecīgi pensijā devās jau 55 un 60 gadu vecumā. Nereti 50 gadu jubilejā cilvēku jau sveica kā cienījamu senioru, rīkoja godināšanas pasākumus ar ziediem, rakstainiem plecu lakatiem un gleznām.
Apmēram divus mēnešus dzīvojam ar jaunajiem alkohola tirdzniecības ierobežojumiem. Visticamāk, tas ir pārāk īss periods, lai izdarītu visaptverošus secinājumus, taču pirmie novērojumi rāda – būtisku izmaiņu nav.
Sekojot šai senajai gudrībai pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā, saprātīgi un tālredzīgi būtu jau laikus sagatavoties iespējamai agresijai. Un lai visi sagatavotie aizsardzības līdzekļi pret militāriem draudiem nekad nenoder.
Kultūra ir kas vairāk par izklaidi. Tas ir veids, kā sabiedrība saglabā atmiņu, nodod vērtības nākamajām paaudzēm. Koncerts, teātra vai deju izrāde ir dzīva cilvēka iztēles izpausme, kas atkarīga gan no izpildītāja, gan auditorijas. Tomēr mūsdienās nereti kāds ieradums arvien biežāk pārtrauc kultūras piedzīvojumu – mobilo tālruņu nemitīga izmantošana.
Ierasts, ka septembrī sabiedrībā nedaudz lielāku uzmanību pievēršam drukātam vārdam. Vispirms jau – Dzejas dienas, tradīcija, kam Latvijā šogad aprit 60. Vēl arī Starptautiskā rakstpratības diena, ko 8. septembrī pēc UNESCO iniciatīvas atzīmē visā pasaulē, lai pievērstu uzmanību lasītprasmes un rakstītprasmes nozīmībai.
Tie, kas seko līdzi jaunumiem ziņu lentēs, droši vien pamanīja, ka no 1. septembra Latvijā un citviet Eiropas Savienībā stājās spēkā aizliegums izmantot nagu lakas ar Trimethylbenzoyl Diphenylphosphine Oxide jeb TPO – gela cietinātāju, kas gadiem ilgi bijis neatņemama gela nagu laku sastāvdaļa.
Zinību dienas rītā sociālajos tīklos izlasīju jautājumu: kāpēc pieaugušie, kuri sapnī redz sevi atkal un atkal atgriežamies skolas solā, to sauc nevis par sapni, bet drīzāk murgu? Doma interesanta, taču laikam nav par mani, ja nu vienīgi ar retiem izņēmumiem.
Gadījums nr. 1. Nelieli ģimenes svētki. Ģimene nolemj doties vakariņās uz vienu no Ventspils kafejnīcām. Saules gaismas un siltuma lutināti, ģimene labprāt izvēlas baudīt maltīti laukā, nevis kafejnīcas iekštelpās.
Es labi atceros tās sajūtas. Pagājušajā gadā biju atnesusi no veikala, ja nemaldos, mārtiņpuķu stādus. Izņemot vienu stādu no podiņa, stāvu un skatos uz baltu bumbiņu virkni pie stāda saknēm un domāju – izmest vai stādīt? Tomēr izmetu. Jo ne jau es zināju, kas tās par gliemeža oliņām, bet doma bija viena – ja nu tās ir Spānijas kailgliemeža, un šī doma ar nelielu pārsvaru uzvarēja.
Latvijā startējusi bezprecedenta iniciatīva, kas veiksmes gadījumā noslēgsies ar atlīdzību iedzīvotājiem, kuri ilgstoši bija spiesti veikt maksājumus, saņemot elektroenerģijas rēķinus, starptautiskās afēras ar nosaukumu obligātā iepirkuma komponente (OIK) ietvaros. Desmit sertificēti juristi apvienojušies biedrībā Tiesiskums.lv, lai sagatavotu kolektīvu tiesas prasību par iedzīvotāju 18 gadu laikā – no 2005. līdz 2023. gadam – prettiesiskā OIK samaksātās naudas veidā atgūšanu. Kā jau bija sagaidāms, iniciatīvai ir ne tikai sekotāji, bet arī skeptiķi. Rodas šaubas: vai tikai juristi nemudina tautu iesaistīties jaunā afērā?
12. augusta laikrakstā lasāmi divi atšķirīgi stāsti, kurus vieno arī daudz kopīga. Tie ir stāsti par diviem mūspuses tūrisma un viesmīlības nozares uzņēmējiem, kuri savus klientus aicina iekāpt laika vilcienā un paceļot pagātnē.
Turpinot tradīciju, arī šogad izsludināts tāmnieku izloksnē tapušo literāro darbu konkurss Pie mums ventiņes, ko rīko Herberta Dorbes muzejs. Viens no konkursa mērķiem – saglabāt Ventspilij raksturīgās izloksnes īpatnības.
Kad svētdien koncertzālē Latvija izskanēja operas dīvas Elīnas Garančas koncerts, ikvienam klātesošajam bija skaidrs, ka ir piedzīvots kaut kas absolūti neparasts, kaut kas tāds, par ko domāt vēl kādu laiku un kas noteikti paliks atmiņā.
Pārventa–Karosta–Rundāles pils: tāds bija mans šīgada atvaļinājuma maršruts. Taču pārsteidzošākais ceļojums mani aizveda ne tik daudz telpā, cik laikā un pašam pie sevis. Saņēmu vēstules – gan paša pirms 35 gadiem rakstītas, gan zemapziņā snaudošas. Bet nu par visu pēc kārtas.
Cik daudz pūļu vajag, lai radītu ko vērtīgu. Un cik maz, lai sabojātu, ja vien esi pietiekami skaļš sociālo tīklu komentāros. Mūsdienās viens negatīvs ieraksts var sasniegt tūkstošiem cilvēku, vēl pirms tas, par kuru tiek rakstīts, rod iespēju paskaidrot savu nostāju. Ir redzēti neskaitāmi piemēri, kur cilvēku radītais – vai tā būtu māksla, publikācija, vai vienkārši godprātīgi padarīts darbs – tiek grauts. Bieži pietiek vienkārši ar to, ka kādam kaut kas nepatīk. Un nereti nemaz netiek pajautāts, vai tā ir taisnība, vai kritika ir pamatota.
Teiciens Mācīties nekad nav par vēlu mūsdienās var šķist aktuālāks nekā jebkad iepriekš un vienlaikus – kā anahronisms. Paradokss slēpjas tā atšķirīgajā uztverē agrāk un tagad. Mūsdienās mūžizglītība jau ir norma un politikas prioritāte. Neviens vairs pat nepieļauj, ka varētu būt par vēlu mācīties – gluži otrādi, tiek uzsvērts, cik vitāli svarīga ir spēja būt elastīgiem un pielāgoties straujajām pārmaiņām, ko nes tehnoloģiju attīstība.
Biznesa forumā, kas bija veltīts mākslīgā intelekta priekšrocībām un riskiem, eksperti brīdināja: pateicoties informācijas tehnoloģijām, kibernoziegumi kļūst arvien izsmalcinātāki. Statistika liecina, ka Latvijas iedzīvotāji brīvprātīgi atdod lielas naudas summas krāpniekiem.
