Gribi vai negribi, maija vidus ir tas brīdis, kad par sevi atgādina Eirovīzijas dziesmu konkurss, kurā neatlaidīgi turpina startēt arī Latvijas jaunie un ne tik jaunie talanti. Eirovīzijas konkursu lamā, bet tomēr skatās, to apsmej, bet reizē arī analizē, daudzi atzīst, ka par to ir vienalga, bet rezultāti tomēr liek šūmēties par žūrijas un skatītāju izvēli, vai mūsu dziesmas iederēšanos šajā konkursā. Vienaldzīgo ir maz, vai varbūt precīzāk būtu teikt, ka maz ir tādu, kuri vispār neuzmet aci kādam koncertam vai ziņām.
Es sev esmu atradis pavisam vienkāršu formulu, kā un kāpēc skatītes Eirovīzijas koncertus. Pieeju tam visam ar sportisku interesi. Tas ir, man visvairāk patīk tas brīdis, kad tiek saukti rezultāti un summēti punkti. Šo sajūtu noķēru jau pašā pirmajā Eirovīzijā, kurā tika pārstāvēta Latvija un kurā Renārs Kaupers satrieca Eiropu ar ritmisku kājas raustīšana. Pavisam nopietni – šis žests izsauca skatītāju lielu sajūsmu. Godīgi sakot, vienā brīdī pie TV iemigu, taču pamodos vispareizākajā mirklī, jo bija sākusies balsu skaitīšana, kas mani tiešām aizrāva. Ir taču interesanti, kā nāk vai nenāk klāt punkti un kā mainās valstu ieņemtās vietas! Iespējams, ka tas mani tā saviļņoja, jo Prāta vētrai Latvijas debijas gadā izdevās iekārtoties punktu tabulas galvgalī un finišēt trešajā vietā. Taču tāpēc jau tas pirmais iespaids ir tik svarīgs.
