Ventspilī, Ventas krastā, pašā Ostas promenādes centrā uz bronzas soliņa sēž vientuļš bronzas vīrs. Skumjām acīm viņš noskatās uz ostā ienākošajiem kuģiem. Tas ir Krišjānis Valdemārs, jaunlatvietis un latviešu kuģniecības pamatlicējs. Kāpēc skumjām acīm? Izskaidrojums ir vienkāršs. Krišjāņa Valdemāra skulptūrai vairs nav briļļu...

8. turpinājums

 

Tievais ir brīvībā

Miza sēdēja garāžā un skumji skatījās uz veco opeli. Bija iestājusies dilstoša mēness fāze, un tas nozīmēja, ka par braukšanu nav ko domāt. Opeli iedarbināt varēja tikai augošā mēnesī. Pilnmēness laikā tas pieleca pats, tāpēc Miza vienmēr sargājās atstāt ātrumkloķi ātrumā. Tā domādams, viņš pat neievēroja, ka pār garāžas slieksni klusi un kautrīgi pārkāpa Tievais.

– Miza, – Tievais ierunājās, – es esmu dzīvs!

Viņš izskatījās tāds kā sarucis vai izpluinīts, skumjo acu duļķainais skatiens vērās cauri Mizas mugurai uz elektrosadales skapi pie sienas.

– Tievais! – Miza patiesā priekā iebrēcās. – Vecā miesa! Tevi izlaida, ja? Uz cik ilgu laiku? Pagaidi, to vajag atzīmēt... es tūlīt...

Pēc īsa brīža improvizētais galds bija uzklāts. Tievais joprojām vērās kaut kur tālumā cauri garāžas sienai un droši vien redzēja nātrēs nomesto domkratu. Miza juta, ka drauga depresiju nepieciešams pagriezt citā virzienā.

– Vecīt, tu neuztraucies! Nav vairs tie laiki, kad par katru nieku šāva nost vai sūtīja uz urāna raktuvēm. Tagad viss ir kulturāli. Galvenais – tiesas priekšā runāt prātīgi, lēni un pareizi. Nomēģini glāzīti šitā dzēriena un sāksim domāt.

– Tas atkal ir no Bērzu ielas? – Tievais vārgi apvaicājās.

– Nē. Šito taisa viena tante Kaļķu ielā. Pēc garšas esot tīrais absints un ārkārtīgi stimulējot domāšanu. Viņas znots šī dzēriena lietošanas rezultātā esot izgudrojis jaunas konstrukcijas lodāmuru.

Miza noklusēja faktu, ka znots nav paspējis lodāmuru patentēt, jo, pārdozējis minēto produktu, sajucis prātā.

– Nevajag, – Tievais atbīdīja glāzi. – Es visu jau esmu izdomājis. Ja kas, mani nemaz neiesēdinās. Būs tikai baigās ziepes par tām bleķa onkuļa brillēm, bet par rauga pakām man neko nevar izdarīt. Es tās nekur neiesviedu, un nēsāt raugu kabatā nav aizliegts. Problēma ir citur!

– Tu labāk pasaki, kas tur domē notika?

– Es nezinu. Kolīdz iegāju pa durvīm, man virsū sakrita vismaz simts bruņotu veču. Viss!

– Bet kā viņi zināja, ka tu nāksi?

– Tieši par to ir runa. Te nāk pats galvenais! Kamēr gaidīju rindā pie izmeklētāja, satiku vienu pazīstamu mentu. Viņš mani reiz paņēma pie škirkas par elektriskā gana zādzību. Un šis man iečukstēja ausī, ka domē esot saņemta anonīma vēstule, kurā izstāstīts, ko es taisoties darīt. Ierašanās laiks arī. Tev bija taisnība – tovakar mani sagaidīja rūtainas debesis...

– Un Žoriks tagad tevi atlaidīs no darba...

– Ne nu atlaidīs, nekā. Kas tad strādās? Visi ir prom Īrijā. Tu labāk padomā: tas maita, kurš sūtīja vēstuli, ir precīzi zinājis, cikos un ko es taisos darīt. Miza, paskaties man acīs!

Miza paskatījās un nodrebēja. Viņā raudzījās ledusauksts, cinisks, visu pieredzējuša profesionāla slepkavas skatiens.

– Tagad godīgi. Vai tu kādam stāstīji par manu plānu? Stāstīji... vai nestāstīji?

Tas jau izklausījās pēc nopratināšanas pie Poncija Pilāta.

– Draudziņ mīļo, – Miza gandrīz lūdzās, – lai es kaut ko tādu darītu? Atceries, es taču tevi visu laiku centos atrunāt!

– Tad paliek tikai viena versija.

Tievā balsī ieskanējās metāls – tā kā tanku kāpurķēdes, tā kā bleķa trauki skārda izlietnē.

– Vecos padomjlaikos malumednieki gāja mežā tikai divatā. Kāpēc? Tāpēc, ja iet trijatā, tad vairs nevar noteikt, kurš ir nostučījis! Kurš te ir trešais? Kurš vēl zināja?

– Jomajo. Žņaudzējs. Nekad nebūtu domājis, ka tam kverplim ir tik daudz dūšas! Drīzāk jau šis būs krogā izpļurkstējies un kāds cits to licis aiz auss.

– Nekā nebija. Ir vēl viens fakts, – Tievais stiepa vārdus, kā pasludinot spriedumu.

– Zini, kāpēc es, uz domi ejot, uzliku tās bleķa brilles? Man pašam tāda doma nekad nebūtu ienākusi prātā! To man iedvesa Žņaudzējs. Viņš reiz teica tā – ja es ietu aplaupīt banku, tad noteikti uzliktu brilles, taču nevis parastas. Noņemtu brilles no tās statujas. Visi pievērstu uzmanību bronzas brillēm un neviens neatcerētos manu īsto izskatu!

– Tad kāda jēga bija pierunāt tevi likt uz deguna bronzas brilles un uzreiz ziņot domei?

– Tur jau ir tā lieta, – Tievais gandrīz raudāja, – ka viņam vajadzēja, lai es norauju statujai brilles. Viņam vai viņa priekšniekiem, jods vien zina, kas tie tādi. Ar domi visai šai lietai nav nekāda sakara. Nu pasaki – kas tāds ir šitajās velna brillēs? Kāpēc visi uz tām kā aptrakuši? Kāpēc?

 

Sliedi mēģina noslepkavot

Tik tiešām, pie Avotu akas grozījās persona spilgti dzeltenā vestē, melnām brillēm uz acīm. Sliede un Anželika, paslēpušies aiz stūra, aizturētu elpu gaidīja, kas notiks tālāk. It kā nenotika nekas. Persona riņķoja ap Avotu aku. Dzeltenā veste te parādījās akas priekšpusē, te nozuda aiz tās. Parādījās... nozuda... parādījās... nozuda... Nozuda! Pagāja vismaz trīs minūtes, bet no vestes vairs nebija ne vēsts. Pie tam aizdomīgā persona netika redzēta aizejam ne uz domes, ne arhīva pusi. Sliede un Anželika saskatījās, tad skriešus devās uz Avotu akas pusi. Apskrēja tai apkārt. Neviena. Tikai pāris tūristu satrūkās un pagāja malā. Apskatot akas ēku tuvumā, noskaidrojās, ka tā aizslēgta ar nelielu priekškaramo atslēgu. Augstāk rēgojās vecs padomjlaika šleperis. Tātad akas iekšpusē aizdomīgā persona noslēpties nekā nevarēja. Vienīgais variants – atkāpties Avotu ielas virzienā, uzmanot, lai akas ēka visu laiku atrastos starp personu un tās novērotājiem. Tiesa, lai to darītu, dzeltenajam nelietim bija jāzina, ka viņu novēro.

– Būs jāsazinās ar komunālajiem, – Sliede rezignēti teica. – Gribu paskatīties, kas tai akā ir iekšā.

– Jā!, – Anželika sajūsmināta iespiedzās. – Varbūt maniaki tur slēpj nolaupītās Valdemāra brilles!

Sliede nopūtās un atmeta ar roku. Abi devās pāri ielai – uz Promenādi, lai tālāk dotos atpakaļ pie darba. Brīdī, kad Sliede jau lika kāju uz trotuāra pie arhīva ēkas, viņš sajuta spēcīgu grūdienu mugurā. Izmeklētājs iegāzās apstādījumos, blakus nokrita Anželika. Sliede paspēja sajust izplūdes gāzu plūsmu pie papēžiem, izdzirdēt motora rēkoņu un riepu kaukšanu, mašīnai lielā ātrumā nogriežoties Promenādes virzienā. Piecēlies un notīrījis drēbes, Sliede vaicājoši pavērās praktikantē.

– Priekšniek, – teica nobālusī Anželika, – tu biji ar muguru pret aku un neredzēji. Mašīna trakā ātrumā izbrauca no Avotu ielas, apmeta līkumu ap aku un drāzās mums virsū. Man atlika tikai grūst tevi nost no trotuāra un pašai lēkt pakaļ.

– Nuja... šito te... – Sliede likās apjucis. –Izmeklēšana ir tā kā sarūgusi... nē, uzblīdusi arī ne... izmeklēšana ir ievirzījusies bīstamā virzienā! Anželika, tu mums abiem izglābi dzīvību. To noteikti pieminēs tavos prakses papīros.

– Priekšniek, vai mums tagad izsniegs ieročus pašaizsardzībai? Berettu vai vismaz Makarovu? Man tik ļoti patīk šaudīties!

– Liecies mierā, tev pat gāzeni nedos rokās. Labāk pasaki – vai tu ievēroji, kas sēdēja pie stūres?

– Vai tad es nepateicu? – Anželika naivi mirkšķināja acis. – Persona dzeltenā vestē!

 

(turpinājums sekos)

Komentāri (0)

  • 0
    Kārlis Kreblis 30.05.2016, 12:26:07

    Te nu ir atkal viens gabaliņš. Kļūst karstāk (literāri karstāk, es domāju), un nenāktu par skādi pievienot atkal pa vienai otrai idejai, balstoties uz tā, kas mums šobrīd ir izveidojies. Protams, man vēl ir zināmas rezerves - kuģu vērotājs, runājoši briļļu sensori u.c., bet visu jau arī nevar tā uzreiz atļauties izlietot...

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: