Vārdu sakot, vērtējot dziesmas un šovu (par dziesmu konkursu to sauc tikai tāpēc, kā tā tas ir saukts vienmēr, lai gan skaidrs, ka pēdējos gados ļoti daudz izsaka tieši tas, kas notiek uz skatuves), mēģinu saprast, kura varētu pielipt skatītājiem un būt favorīte. Un pretēji – kuras dziesmas varētu piedzīvot fiasko un kā uz šī fona izskatās mūsējie, bet pēc tam ir interesanti savas prognozes salīdzināt ar reālajiem rezultātiem. Protams, kad mūsējo gaitas beigušās jau pusfinālā, galvenais koncerts pārāk lielu interesi vairs neizsauc, jo, kā jau sporta fans, vēlos, lai tieši mūsējie tiek pēc iespējas augstāk. Kāds tur augstāk, ja tevis nav vispār... Mūsu stabilā iestrēgšana pusfinālā raisīja pārdomas par dalības jēgu, bet nu šī slimība tomēr ir pārvarēta, tā kā vismaz līdz nākamajam pavasarim par to nav jēgas runāt. Par pozitīvo pienesumu no šī konkursa kā tāda gan varētu parunāt, bet to citā reizē.
Balsu paziņošanas un skaitīšanas procesā burvīga ir ne tikai dziesmu lēkāšana pa punktu tabulu, bet arī tas, no kurām valstīm tās balsis ir nākušas. Par savu valsti balsot nedrīksti, bet par kaimiņu gan, nu tad ir ļoti interesanti vērot, ka tiek sadalītas tuvāko balsis. Vai rumāņi dod kaut ko moldāviem un otrādāk? Cik daudz cits citam iedos baltieši? Kura no bijušajām PSRS republikām iedos mazāk Krievijai un kā sadalīsies balsis Balkānos? Pa kādam pārsteigumam ar pozitīvu vai negatīvu pieskaņu gadās vienmēr. Vismazāk cerību uz tādu palīdzību it kā jau vajadzētu būt jaunajai Eirovīzijas dalībniecei Austrālijai, taču nedrīkst aizmirst par draudzību ar britiem, bez kuras gan jau nekādu austrāliešu konkursā nebūtu. Taču nevar arī noliegt, ka viņi padara konkursu kolorītāku. Kaut vai šogad – korejiete pārstāv Austrāliju Eiropā. Kad kaut kas tāds ir bijis?
Ja jums ģimenē aug gados jauni melomāni, bet, ja jums ir bērni, tad agri vai vēlu viņi par dziesmu mīļotājiem kļūst, ir diezgan droši, ka Eirovīzija vismaz uz kādu laiku būs viņu interešu lokā. Mani trīs dziesmu mīļotāji ir ar palielu gadu starpību, tā kā tas posms, kad kādam šis konkurss ir vajadzīgs kā ēst, ir izstiepies visai garš. Nu pat jau tas sasniedzis trešo ciklu. Var jau, protams, mēģināt iestāstīt, ka tai koncertā katru gadu viens un tas pats, ka ieņemto vietu nenosaka dziesmas kvalitāte un pat ne šovs, bet to, cik tev daudz draugu plašajā Eiropā, bet var arī atrast citu veidu, kā to visu uztvert. Var jau būt, ja es būtu muzikologs, mani pie Eirovīzijas piedabūtu tikai sazāļotā stāvoklī vai ar šaujamo pie pieres, taču es esmu ierindas klausītājs un vados pēc principa «aizrauj-neaizrauj». Un ja jau koncerts jāskatās, bet mēs vienojamies, ka mazajiem melomāniem darīt pāri nav labi, tad mēģinu atrast to, kas tajā aizrauj. Pārrunāt to, ko redzi uz skatuves un dzirdi skaļruņos, kopīgi paprognozēt un pēc tam izdarīt secinājumus. Un piepeši izrādīsies, ka tā Eirovīzijas glāze ir nevis pustukša, bet līdz pusei pilna. BET! Latvijas dalība finālā ir obligāta!
Komentāri (0)