Gleznotāji, kas agrā pavasarī dodas plenērā (glezno brīvā dabā vai pilsētvidē) kaut kādā ziņā līdzinās drosmīgiem dārzniekiem vai kareivjiem. Arī dārznieks agrā pavasarī ir nemiera pilns. Tik ļoti gribas iebakstīt jau gandrīz sasilušajā zemē tās puķītes, ka gandrīz izdodas piemirst neganto salnu zobu klabināšanu un ziemeļvēja kāri pēc svaigiem dzinumiem. Arī godīgs plenērists raujas ārā no istabas siltuma, piemirsdams to, ka būs jāapkraujas ar molbertu (tā ir tāda smaga kaste ar izvelkamām dzelzs kājām), audekliem, kas vējā raujas laukā no rokām, šķīdinātāju (domāts tam, lai varētu izmazgāt krāsu no otām), lupatām (otu slaucīšanai) un paša domām, - kur stāvēt un, ko gleznot, lai nemiers pārvērstos sirdsmierā. Vismaz uz brīdi.

Ventspilī tieši nedēļu (no 30.aprīļa līdz 7.maijam) strādā deviņi mākslinieki, kuri varbūt visi nav plenēra gleznotāji, bet pavasaris pat uz tiem, kas nav dārznieki, iedarbojas kā izsmidzināta inde, kur nu vēl uz māksliniekiem, kas tiešām ir taisīti no jūtīgākas substances. Ventspils muzeja organizētais un pilsētas un citu mākslas draugu atbalstītais plenērs, notiek jau septīto gadu un katru reizi nākas pārliecināties, ka Ventspilī netrūkst jaunu skatu punktu iedvesmai. Un šogad to īpaši labvēlīgi atbalsta saule. Par ko viņai milzīgs paldies. Agrīnais reālisms ir Ventspils mākslas plenēra nosaukums, kas tīri labi der gan rūdītiem plenēristiem , gan tiem, kas abstrahējas no dabas tiešā tuvuma. Saules ietekmētie gleznotāji strādā īpaši čakli un, ja kādam rodas jautājums, kas tad tā par gleznu, ko var uzpindzelēt pusotrā stundā, sak’ tas jau tāds nieks vien ir. Tomēr nē - plenēra darbu specifika ir tieši tāda- koncentrēties uz mirkli, notvert to viegli gaistošo gaismas brīdi audeklā, jo paiet stunda, un gaismas, ēnas un toņi jau mainījušies. Tas ir gana liels spriegums, kādā mākslinieks atrodas darba tapšanas laikā, kļūdams par sava veida gaismas filtru.

Plenēra gleznotāji ir tādi gaismas (mirkļu) ķērāji. Iespējams, ka mākslinieku sabiedrisko labumu, var aprēķināt, saskaitot, cik daudz ir priecīgu cilvēku, kas uzlūko māksliniekus darbā vai viņu darbus. Vai arī, - cik cilvēkus pārņem skumjas. Jo viena no bezgala daudzajām mākslas definīcijām ir neatstāt vienaldzīgu, - aizkustināt vai sasmīdināt. Un kā ar iegūtajām emocijām katrs izrīkojas, jau ir pašu ziņā.

Iespēju gūt emocijas lielās devās piedāvā pēc rekonstrukcijas atvērtais Nacionālais Mākslas muzejs, kur līdzās Zaļkalna un Purvīša klasikai var aplūkot arī 20.gs. 2.puses mākslas darbus. Savukārt, kopā ar Kurzemes Mākslas dienām, kas šogad notiek Saldū, arī sestdien, 7.maija pēcpusdienā, bet Livonijas ordeņa pils galerijās tiks atklāta plenēra Agrīnais reālisms 2016’ darbu izstāde, kas vēl pāris nedēļas garšīgi smaržos pēc eļļas un terpentīna, laistīsies treknos krāsu triepienos un nu jau iemūžinātos Ventspils gaismas mirkļos. Mirklis ir zudis, lai dzīvo mirklis!

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: