Par Baltā galdauta svētkiem 4

Jūras vārtos nolēmām galdautu uzklāt jau 10 dienas pirms svētkiem. Lai cilvēki pamana, pierod, jautā un pārdomā jaunās tradīcijas ienākšanu visu mūsu dzīvē. Mums katram bija iespēja pārlūkot savas ģimenes vēsturi un pūra lādi, lai tajā atrastu dzimtas godu vistiešāko liecinieku – svētku galdautu. Atskārstu, ka savā ģimenē priekšroku esmu devusi gan tautiskiem, gan krāšņiem galda klājumiem. Skapjos un atvilktnēs atrodu gan košām krāsām un rakstiem bagātus, gan zīdā un lina diegos austus, bet balts galdauts ir palicis bez ievērības. Tas vairāk ir piederējis pie pagātnes un guļ manu vecāku pūra lādēs. Vēlme piedalīties un būt „par” bija iemesls iegādāties jaunu baltu galdautu. Apsēsties pie baltas lapas, pie baltas domas, pie balta audekla, lai uzsāktu tieši savu galdauta stāstu, kuru, ja izdosies, varēs turpināt tie, kas tradīcijā būs jau uzauguši. Un vēl īpašāku visa jaunā sākumu darīja kāda maza cilvēka piedzimšana, kura dzīve arī ir aizsākums stāstam par Latviju. Tātad pirmo galdu klājām ar galdautu, kura stāsts vēl tikai top, bet jau pēc dienas galdu rotāja galdauts, kura īpašniece to glabā jau 4 paaudzēs. Tas ir Anitas Birzgales vecvecmāmiņas izšūts galdauts, kas tapis no balta palaga pagājušā gadsimta 50jos gados, kad tikt pie greznas galda rotas nebija tik viegli. Latvijas sievietes ne mirkli nebija zaudējušas savu skaistuma izjūtu un zināja, ka tā klātbūtne ir neatņemams ģimenes stiprības avots. Galdauts piedzīvojis neskaitāmus ģimenes saietus un godus, atceļojis no Rīgas uz Ventspili, šobrīd tiek glabāts kā ģimenes relikvija un skaists stāsts par Anitas dzimtas prasmīgajām sievietēm. Jūras vārtos ik dienas mijas galdauti un to stāsti – Imantas ģimenes galdauts, Annas vecāku galdauti satiekas uz viena galda līdzīgi kā viņi paši, kad apvienojās divas stipras dzimtas, Antras vecmāmiņas austais galdauts, Līgas ģimenes baltais galdauts, kas audzinājis bērniem galda kultūru un izpratni par vērtībām....Katram galdautam savs stāsts, kas nemanot ir radījis stāstu – es esmu Latvija.

Līdzās baltajiem galdiem un cilvēkiem, kuri apstājas, apsēžas pie tiem, uz zaļas ābeles lapas uzraksta vēlējumu Latvijai, ir uzziedējusi meža plūme. Uzziedējusi pavasara saules sasildīta un cilvēku domu stiprināta. Ir sevi jāaptur un lūpas jāaizslēdz tajā brīdī, kad gribas teikt – man nav laika. Laiku var radīt, piepildot to ar skaistumu, apstādinot to ar domu un esot „par”. Radīt telpu sev pašiem, kurā noticēt Imanta Ziedoņa teiktajam:” Ir jābūt tādai vietai, kurā tu atnāc rūpju pilns un pēkšņi - sirds iesāpas no skaistuma...”