Krišjāņa Valdemāra brilles 6. turpinājums 7

6. turpinājums

2. daļa

Ostgals

Ak, Ostgals! Tieši Ostgals ir īstā Ventspils, un īstā Ventspils – tas ir Ostgals. Šajā vietā satiekas gadsimti un gadu desmiti. Karlīnes ielas vienā pusē pie glaunā flīžu trotuāra nostājies melns mersedess. Otrā pusē pa smiltīm brien Līziš. Viņa dodas uz autoostu, lai tur apsēstos uz sola zem lielās palmas un tirgotos ar adatām. Kaut kur no zivju kūpināšanas dūmiem brīžiem pavīd Muļķais Juris. Līvu ielas, šīs Ostgala centrālās maģistrāles iedzīvotāji uz blakus ielu iemītniekiem noskatās no augšas. Viņi uzskata savu ielu par vislabāko. Savukārt Kapteiņu ielā dzen kandžu. Vienmēr ir dzinuši un vienmēr dzīs, tā pie viņiem pieņemts! Toties viņu ielā neatrodas neviena plastmasas govs. Visā Ostgalā tādu nav, jo ostgalnieki tādas neatzīst. Viņiem patīk kūpinātu zivju smarža, un tās te netrūkst. Tāpat kā netrūkst uz žogiem zvilnošu kaķu, lietuviešu un zviedru tūristu, kā arī pilsētnieku, kuriem patīk uz Jūras vārtiem aiziet pa mazajām, mīļajām, neasfaltētajām ieliņām.

Bet šodien pa Ostgala ieliņām klīst izmeklētājs Sliede un viņa jaunā kolēģe – praktikante Anželika. Abu izmeklētāju mērķis ir atrast Ostgalā kādus nebūt pavedienus, kas ļautu tikt uz pēdām ļaundariem, kuri zog Krišjāņa Valdemāra skulptūras brilles...

Anželika

Pirmdienas rīts izmeklētājam Sliedem bija grūts. Viņš ilgi stāvēja pie sava kabineta durvīm, uzlicis roku uz durvju roktura, un neuzdrošinājās ieiet tik pierastajā telpā. Caur durvīm bija dzirdama priecīga, tīri sievišķīga dungošana, un, šķiet, uzvēdīja arī smalka parfīma smarža. Beidzot saņēmis dūšu, Sliede metās iekšā savā kabinetā kā atvarā. Protams, šefam bija taisnība. Uz seifa bija uzklāta sedziņa, savukārt uz tās novietota vāzīte ar ziediem. Pie sienas bija piesliets spogulis.

- Priekšniek, vai drīkst lūgt jūs mazliet man palīdzēt? - Anželika koķeti iejautājās. - Vajadzētu pielikt pie sienas šo spoguli! Es esmu dāma, man jārūpējas par frizūru!

Sliede pie sevis nodomāja, ka tik efektīgai blondīnei vispār ne par ko nebūtu jārūpējas, un, grūši nopūties, devās pēc āmura un naglām.

Kad spogulis bija pielikts un frizūra aprūpēta, Anželika uzsāka tik aktīvu darbību, ka Sliedem atlika vien sēdēt, klausīties un pabrīnīties par praktikantes neparastajām idejām.

- Pirmkārt, kurš iegāza recidīvistu ar iesauku Tievais? To pašu, kurš ieradās pilsētas domē, bruņojies ar rauga pakām? Domes darbinieki tika iepriekš brīdināti ar anonīmu vēstuli, tāpēc viņam nekas neizdevās. Viņam pat nevar uzrādīt nekādu apsūdzību, jo staigāt apkārt ar rauga paciņām kabatās nav aizliegts! Toties brilles Valdemāra skulptūrai viņš norāva, par to nāksies atbildēt. Un kas tā ir par personu dzeltenā vestē? Viņa atlika brilles atpakaļ! Tas ir kaut kas vispār neizprotams! Priekšniek, mums jādodas uz Ostgalu. Dzeltenā persona esot devusies tieši tajā virzienā.

- Un ko tu gribi darīt? - Sliede apjautājās. - Ņemt pie dziesmas visus, kam ir dzeltenas vestes?

- Varu derēt, ka dzeltenu vestu nemaz nav tik daudz. Ja kādu redzēsim, mēģināsim tā mierīgi pasekot... kaut kur taču tai dzeltenajai ir jādzīvo!

Un tā nu jau otro stundu izmeklētājs Sliede un praktikante Anželika klīda pa Ostgala ieliņām.

- Varbūt tieši persona dzeltenajā vestē rakstīja to anonīmo vēstuli domei? - ieminējās Anželika.

- Diez vai, - Sliede atbildēja. - Es to vēstuli redzēju. Rakstījis vīrietis ar ļoti sliktu izglītību un draņķīgu rokrakstu. Un vispār, man liekas, ka dzeltenā persona un Tievais nav saistīti. Te darbojas divas vai pat vairākas bandas.

- Jā! - iespiedzās Anželika. - Tie ir briļļu maniaki! Kā to lai sauc – optikomāni?

Sliede nopūtās. - Anželika... būtu pavisam labi, ja tu mazāk runātu par maniakiem. Tā jau ir kaut kāda apsēstība!

(turpinājums sekos)