Slejā jāpauž tas, kas sāp pašam, un, ja nesāp, tad nevajag rakstīt, jo apcerēt citu vainas jau ir žurnālistu darbs. Tātad, kas mums kaiš, Ieva Rupenheite? Uij, gandrīz nekas. Ja neskaita tikko vēl bijušo sausumu, kurš nu jau vairs tāds nav. Ja neskaita ērces, kas tā vien birst no mājas zvēriem. Ja neskaita darbu piramīdu, kuras augšgalā šūpojas Muzeju nakts, pamatnē – modes zinātnieka un kolekcionāra Aleksandra Vasiļjeva kāzu tērpu kolekcijas izstāde pilī un turpat vēl ieslīpi - bruņinieku turnīrs. Bet vispār, - ne jau tas man kaiš.
Man kaiš pilsētas mākslīgā kultūras dzīve. Izrādās, ka kultūras dzīve, ja to neorganizē, neiekļauj plānos, nekultivē kāds no malas, pati par sevi nav un nespēj pastāvēt.
Kultūras dzīves nav, ja nav prasības pēc tādas. Ja nav pieprasījuma. Un tie izmisušie kultūras iestāžu darboņi, kas piesaista māksliniekus, veido izstādes, koncertus, uz kuriem ierodas labi, ja ar brīvbiļetēm bruņotie retie patērētāji, pat viņiem pašiem nav spēka apmeklēt vietējos kultūras dzīves notikumus. Ja kaut ko gribas, tad vienkārši sēdēt piesaulītē un skatīties plaukstošajā pavasarī. Kurzemes filharmonijas Baltā galdauta brokastu akcija bija skaists žests kultūras dzīves organizatorus (vai kā man nepatīk tie piekaramie vārdi- pasākumi un pasākumu organizatori!) vērst arī tās patērētājos. Dabiska kultūras dzīve prasa laiku. Tā ir nesteidzīga. Tai nepiemīt ātrās apkalpošanas restorāna produktu komplektu histēriskais ritms. Drīzāk tā ir svētdienas rīta kafija ar iknedēļas kultūras laikraksta atvērumu.
Varbūt kultūras dzīve ir mākslīga tāpēc, ka tās izpausmju ir par daudz? Katru dienu uz restorānu pusdienās neiet, ne tikai tāpēc, ka tas ir dārgi, bet arī tāpēc, ka iestājas pārsātinājums. Ieskatoties Latvijas kultūras iestāžu Kultūras kartē (www.kulturaskarte.lv), rodama informācija arī par to, cik pasākumu notiek ik gadu, piemēram, muzejos. Lūk, Valmieras muzejā pērn notikuši pieci pasākumi, Tukuma muzejā, (kurā ir vairākas struktūrvienības, līdzīgi kā Ventspilī), - 12 pasākumi, bet Ventspils muzejā - 60! Turklāt, tie ir plānotie, notikušo ir teju divreiz vairāk. Protams, Ventspilī (pēc oficiālās informācijas) dzīvo par aptuveni 10 000 vairāk iespējamo kultūras patērētāju nekā Vamierā un par 20 000 vairāk nekā Tukumā, tomēr proporcija ir graujoša. Pašvaldības kultūras iestādes Ventspilī ik gadu atskaitoties un plānojot paveikto, nonāk tādās kā ražošanas sacensībās – vairāk, arvien vairāk, vēl vairāk. Ja muzejam būs mazāk pasākumu, kas šeit kalpo par sabiedriskā labuma mērītāju, muzejs tātad būs kļuvis sabiedrībai nelabāks?
Ja muzejs vairāk pētītu, saglabātu un apkopotu savus pētījumus izdevumos un izstādēs, nevis tiktu iesaistīts projektos, kuriem neredz robežas vai skrējienos pēc pasākumu cipariem, (protams, šāds rezultāts neder, jo nav uzreiz saskaitāms), varbūt tad kultūras dzīves kāda daļa kļūtu mazāk mākslīga. Jo tai ļautu iesakņoties. Tas nenotiek ātri.
Tas man kaiš. Es gribu iesakņoties.
Komentāri (0)
Ieva, ļoti prātīgs viedoklis! Tam skrējienam netiek līdzi ne skatītāji (baudītāji), ne paši rīkotāji, kuriem turklāt vēl pārmet (Tu jau zini, kurš), ka par maz, par maz pasākumu, bet patiesībā IR daudz un labi. Spēj tik pieslēgt piekto ātrumu un mesties skrējienā.
Patīk raksts. Patīk doma: "Gribu iesakņoties". Tieši iesakņošanās dēļ vajadzīga vēsture, kultūra, svētku tradīcijas, kas arvien pilnveidojas, bagātinājas, saaugot kopā ar bijušo.
Jauki, ka Senču putekļos tiek kopta ventiņu valoda, ka pie Dorbes dzimto māju liepas skan mūsdienu ventspilnieku dzeja. Šogad mūsu pilsētas rakstnieka Mārtiņa Kalndruvas simtgade. Cik neoficiāli esmu dzirdējusi, būs zinātniska konference ar Rīgas viesiem, laikam arī iznāks darbu izlase. Bet Dorbes muzeja vadītāja izteikusi arī domu, ka būtu interesanti, ja jau tagad reizi nedēļā "Ventas Balsī" varētu ievietot kaut vienu sulīgu Kalndruvas teicienu ar norādi, no kāda viņa darba tas ņemts. Un lasītāji pamanītu, ka tāds interesants rakstnieks ir bijis mūsējais.Varbūt arī šodienas talanti kļūtu drošāki, jūtot, ka mūsu pilsētā tiek cienīts labi padarīts darbs uz ilgiem laikiem.
Paldies cilvēkiem, kas domā par vērtību saglabāšanu nākotnei!
Interesanti cik Ventspils pilsētas iedzīvotāji ir gatavi apēst no pārbagāti uzklātā dažādu pasākumu galda? Nāk prātā rindas no dziesmas: "Pas par savu naudu dzēru, pats skrēj savu kumeliņu!"
Share 22. Izskatās, ka ne Rupenheitei vienīgajai kaut kas kaiš.
Ieva, cienu par tiešu un atklātu valodu!
:)
Tas pats kaiš arī mazajā Tukumā. Un muzejā notiek KRIETNI vairāk pasākumu nekā 12 gadā. Šķiet - katru, vai teju katru sestdienu. Nācēji - viena un tā pati mazā saujiņa. Un ja vēl notiek 2 pasākumi vienlaikus, kā bieži arī notiek, tad tai saujiņai jāraujas pušu. No šī mēra to neesmu dzirdējusi, bet iepriekš bieži nācās dzirdēt: kāpēc tas jāfinansē, ja tas vajadzīgs labi ja 5 % iedzīvotāju? Bet vai šie 5 % novadam ir mazāk vajadzīgi, nekā tie bomži, kam finansē nebeidzamas sociālās vajadzības?....
Visa ir mazliet par daudz un biežāk kā vajadzētu. Tāpēc skaisti pasākumi pārvēršas balagānā, bez iekšēja saturīguma, sirsnības, kuras jau tā šai pilsētā nekad nav bijis daudz. Nopietni pasākumi līdzinās krogus gājienam. Pie tam tas viss , bieži vien, puķu jūrā starp govju pakaļām. Gribētos sagaidīt kādu šai pilsētai raksturīgāku plenēra "augli" , kaijas, delfīna, kaut mencas, veidolā. Varbūt "vietējie" tēlnieki varētu pie tā piedomāt, kopā ar "kuratoriem", protams? Viss it kā ķeksīša dēl, bet nesaprotu kam, uz to kāds spiež?
Jā, Herbert, Tu esi trāpījis kā naglai uz galvas, precīzāku formulējumu visai šai būšanai, ko par Ventspils kultūras dzīvi dēvē, grūti iedomāties.
Un vislielākā cieņa Ievai par uzdrīkstēšanos!
Paldies, Ieva, par rakstu. Vislielākā cieņa mūsu kolēģiem, kuri veido Ventspilī ļoti daudzveidīgu un bagātu kultūras programmu. Tajā pamanāmi gan nopietni, gan izklaidējoši, gan klasiski un mūsdienu mākslas paraugi. Veidot savu izpratnes pieredzi, iemīlēt jauno un satikties ar jau labi pazīstamo ir katra iespēja un izvēle. Tādēļ neizpratni raisa Herberta un Alena viedoklis par saturīguma un sirsnības trūkumu kultūras pasākumos. Jautājums paliek atklāts diskusijai - ko mēs saucam par kultūru? Jūras vārtos liels pasākumu skaits ir saistīts ar profesionālās mākslas pieejamību, teātru, koncertu, operas un baleta izrāžu piedāvājumu, Latvijas mākslinieku izstādēm. Līdzīgi ir arī bibliotēkās, muzejā un Kultūras centrā, kur mākslas mīlis savas slāpes pēc laba kultūras piedāvājuma var dzesēt itin bieži. Protams, problēma ir šo pasākumu piepildījums. Tas ir jautājums arī Herbertam un Alenam - cik bieži viņi apmeklē izstādes, koncertus, teātru izrādes utml. ? Pietiekami liels skaits pilsētas iedzīvotāju neinteresē kultūras pasākumi, savukārt tie, kuriem apmeklēt mūsu veidoto kultūras programmu ir dzīvesveids, žēlojas, ka nespēj visu apmeklēt blīvā piedāvājuma dēļ. Kultūras pasākumu plānošana starp pilsētas kultūras iestādēm vēl joprojām neripo kā "labi ieeļļoti rati". Koncerti, izrādes, izstāžu atklāšanas pārklājas un ir tuvu viena otrai. Skaitliski mazāks pasākumu skaits ik vienā kultūras iestādē ļautu uzelpot ne tikai rīkotājiem, bet arī kultūras patērētājiem. Ir vajadzīga atelpa, lai pastāvētu zem ziedošām ābelēm, ieelpotu dabas spēku un paklusētu.