Nebaidi mani ar bubuļiem

Ziņās mūs nemitīgi biedē, daži no pēdējo dienu karstajiem notikumiem. LSM 30. janvārī ir raksts Toms Bricis: šādam salam vairs neesam gatavi, te arī ir tās klimata pārmaiņas. Ledus šogad šķiet kaut kas neparasts, bet ziemas vienmēr nākušas un gājušas, dažas bargākas, dažas maigākas. Portāls nra.lv, 29. janvāris – Jaunākā informācija par īpaši bīstamo vīrusu. Vēsts par jaunu slimību, ko atkal saista ar sikspārņiem, vēl pirms skaidrs, cik bīstama tā patiesībā ir. Delfi, 28. janvāris – Latvijā joprojām aktīvi cirkulē gripas vīruss; SPKC aicina ievērot profilaksi. Tur runā par epidēmiju, vakcīnu trūkumu un par to, ka nepietiks visiem. Brīdinājumi seko cits citam un rada iespaidu, ka pastāv nepārtraukta apdraudējuma sajūta. Delfi, 27. janvāris – Dārgie apkures rēķini: apmaksāt varētu ilgākā posmā, par atbalstu vēl neskaidrība. Atkal nezināmais, kas attiecas uz visiem – cik maksās, kā rēķini mainīsies, vai izdosies tikt galā.

Īpaša vieta ir jādod krimināla satura raidījumiem. Garās reklāmas pauzes raidījumā Degpunktā tiek ievietotas precīzi, kur vajag. Trauksmainā ziņa pievelk skatītāju un notur pie ekrāna. Drūmie stāsti kļūst par ikvakara fonu, ziņas par ugunsgrēkiem, avārijām, traģēdijām un vardarbību kļūst par ieradumu. Tam klāt nāk ziņas par karu, Amerikas plāniem un drošības riskiem. Pasaule tiek rādīta kā nestabila un nedroša, pilna draudu, kur atliek vien sekot jaunumiem un satraukties par nākamo ziņu. Tas, ka klikšķinām uz virsraksta, padara mūs par daļu no baiļu ekonomikas.

Labi, ka aiz sensacionālajiem virsrakstiem dzīve rit savu gaitu. Cilvēki strādā, kārto mājokļus, satiekas, palīdz viens otram. Ik rītu izņem pienu no ledusskapja, dzer kafiju un gatavojas dienai. Ziema aiziet, slimības tiek izslimotas, grūtības pārvarētas. Tā bijis vienmēr un tā arī būs. Arī pirms piecdesmit gadiem cilvēki sastapās ar ziņām, pārsvarā gan no radio, tagad tās plūst nepārtraukti.

Kad nāk kārtējā satraucošā vēsts, man prātā nāk tantes teiktais: tikai nebaidi mani ar bubuļiem. Bērnībā tas šķita jokains teiciens, tagad to atceros, lai neatļautu sev kļūt par mediju diktētā satraukuma vergu. Dažreiz, kad gribu pārrunāt karstās ziņas, cilvēks saka, ka viņš ziņas neskatās. Sākumā tas pārsteidz. Tad saproti, ka tā ir apzināta izvēle saglabāt mieru. Mazāk skatīties tur, kur biedē, vairāk pievērsties tam, kas stiprina – sarunai, grāmatai, darbam un cilvēkiem līdzās. Pozitīvais nepazūd tikai tāpēc, ka par to maz runā ziņās. Tas pastāv ikdienā, ja mēs tam ļaujam.