Cik maksā uzticība? 1

Sāk likties, ka šis vārds vairumam cilvēku ir kļuvis tāds pavisam viegls; ja tam varētu iedot izskatu, tad, man liekas, tas izskatītos pēc vieglas uzvedības sievietes, precīzāk – prostitūtas, ne jau dārgās, bet lētas, kas ceļa malā stāv un stopē automašīnas.

Mūs aicina ticēt visam – zālēm, kas izārstēs no kādas slimības, ārstam, kurš ir ieguvis izglītību un zina, kas mums vajadzīgs, politiķiem, kas sola labāku nākotni, vīram, kas solās mīlēt un lolot mūžīgi. Vai nav mazliet muļķīgi ticēt tam, ko saka cits? Atbilde ir jā un nē. Traki ir tad, kad ilūzijas nesakrīt ar realitāti!

Es, protams, arī ticu un uzticos saviem tuvākajiem, bet laikam jau ne līdz galam, jo vienmēr manī ir bijusi tā mazā bailīte, ka kaut kas var noiet greizi, un bieži šī bailīte ir mani pasargājusi. Bet ir bijušas reizes, kad uzticos pilnībā, bet ne pie kā laba tas nav novedis – ir vilšanās! Bet bez šīm sajūtām, manuprāt, cilvēks nevar dzīvot, katrā ziņā nezinu nevienu, kas reiz kādā nebūtu vīlies. Vilties jau var arī pats sevī, kas laikam pat ir sāpīgāk nekā vilties kādā citā.

Es negribu teikt, ka nevajag uzticēties, bet vienmēr ir jāsaglabā vēss prāts un jātic savām sajūtām, ne cita cilvēka vārdiem un darbiem, jo darbi arī var būt tikai tāda kā priekšspēle, lai ievilinātu savu upuri dziļāk atvarā. Ir 21. gadsimts, kas nācis ar daudzām dažādām iespējām, tehnoloģijām, kas netraucē apdāvinātus prātus apkrāpt cilvēkus, kuriem uzticēšanās nāk tā viegli. Aizdevumi, kredīti labākai nākotnei, ko, protams, katrs normāli domājošs cilvēks sev vēlas, tie vilina kā laimes uguntiņas Sprīdīti, bet ir jāsaprot viens – ka šajā dzīvē tāpat, bez ieguldīta darba nekas nebūs. Pat siers peļu slazdā nav par brīvu, tam ir dzīvības cena, lai arī peles, bet dzīvība tā ir!

Laikam jau man ir jāsaka paldies kādam augstākam spēkam, kas mani ir apveltījis ar diezgan labu intuīciju vai arī ar spēju šķirot cilvēkus. Mana meita, kurai ir tikai astoņi gadi, arī ir ļoti piesardzīga un diezgan ilgi vēro cilvēkus, lai saprastu, kuram var uzticēties, ar kuru var draudzēties un ar kuru ne. Kad viņa bija mazāka, man tas likās tā nepareizi, nu kā tā var – uzreiz nesadraudzēties ar bērniem rotaļu laukumiņā vai kādā pasākumā, bet tad vairāk sāku analizēt sevi un viņā pamanīju tās pašas īpašības, kas ir manī. Tagad mani tas vairs neizbrīna un neliek justies neērti, viņa tāda ir, un tas nav slikti, īpaši šajā laikā.

Ticiet sev un savām sajūtām, tad, iespējams, pat pasaule kļūs labāka!