Trauslais spēks 0

Pirms pāris dienām – Ukrainā dzīvojoša pārmaiņu trenera Pāvela Osadčija (Pavel Osadchiy) ieraksts. Citēju: « (...) Vīriešu pasaule ir nežēlīga. Tajā ir daudz konkurences un daudz sāpju. Un vēl – ļoti daudz vientulības, kad tev vienkārši nav neviena, ar ko dalīties savās jūtās, savās emocijās. Jo tu neproti, jo tev ir bail, jo jau bērnībā tu uz visiem laikiem saprati, ka emocionāli atkailināties nozīmē būt neaizsargātam. Un pat ar savu sievieti, ar savu mīļoto vīrietis bieži nespēj pilnībā atvērties, ielaist viņu savu pārdzīvojumu pasaulē, jo arī sieviete visbiežāk dzīvo paradigmā «vīrietim vienmēr jābūt stipram». Viņa gaida no viņa atbalstu, pieņemšanu, sapratni, bet izrādās esam negatava sastapties ar vīrieša sāpēm un pārdzīvojumiem. (...) Saka, ka spēcīgi vīri neraud... Kas par muļķībām! Ir vajadzīgs milzīgs iekšējs spēks, lai ļautu sev atvērties emocijām, atbrīvotu gadu gaitā uzkrātās sāpes un ļautu līt dziedinošām asarām. (...) ASV ir tāds projekts «Sacred sons», uz kuru dodas vīrieši no visas pasaules. Ļoti vēlos arī pats kādudien tur nokļūt un izdzīvot savu neizdzīvoto.»

Ieraksta komentāros kāds vīrietis dalās ar savu pieredzi – pirms septiņiem gadiem pēc grupas psihoterapijas seansa raudājis četras dienas, līdz tam – 30 gadus bez asarām. Tās slāpētas ar alkohola, narkotiku un darbaholisma palīdzību. Tagad viņš raudot salīdzinoši bieži un turpina pateikties dzīvei, kas ļāvusi viņam nonākt laba psihoterapeita rokās. Kāda mamma stāsta, ka māca dēlam atpazīt savas emocijas jau no agras bērnības. Rāda un stāsta, ka tās ir daļa no mūsu dzīves. Daudz jo daudz Osadčijam veltītu pateicības vārdu – gan no sievietēm, gan vīriešiem par tēmas aktualizēšanu. Un atziņa, ka bloķētās emocijas neļauj cilvēkiem just ne sevi, ne partneri, ne citus līdzcilvēkus, ne dzīvi kopumā tās skaistumā un dziļumā.

Šajā visā mana uzmanība apstājas pie vārdiem: nonākt laba psihoterapeita rokās. Satikt ne vien ārstu (vai draugu) no Dieva, bet arī tādu, kurš der tieši man, kuram ir īstā atslēga durvīm, kuras paši nespējam atslēgt. Vairākkārt dzīvē esmu pārliecinājusies, ka tas var notikt tikai tad, kad tas var notikt. Ilgstoši vari censties, meklēt, saukt, ja nebūs pienācis īstais laiks – durvis nevērsies. Pats nejaudāsi, palīgu – nebūs. Varbūt tāpēc, ka nebūtu zinājusi, ko iesākt ar visu to, kas aiz tām. Tikmēr turpinām lietot sev pieejamos un pieņemamos atsāpināšanas līdzekļus, turpinām bēgt un neskatīties, nedzirdēt, nejust. Un, visbiežāk, vainot viens otru.