Melnās avis

Aizvadītajā nedēļā mani pārsteidza kādas austrālietes – Morgan Lee – , kuras Facebook ierakstus regulāri lasu, atzīšanās. Pirmo seksuālo pieredzi viņa ieguvusi 3,5 gadu vecumā caur sava tēvoča pieskārieniem. Kopā pavadītais laiks, uzmanība, nevainīgas dāvanas – dienasgaismā, naktīs... Tā tas turpinājies līdz onkuļa nāvei, kad 14 gadus vecā pusaudze par notikušo uzdrīkstējusies pastāstīt savai ģimenei. Māte lūgusi nevienam neko neteikt. Turpmākos 30 gadus viņa klusējusi: «Lielāko savas līdzšinējās dzīves daļu es cīnījos, lai izdzīvotu, lai tiktu galā ar traumu, kas bija dziļi iesakņojusies manī. Es jutos kā upuris, izmisis un salauzts cilvēks.» Sasniedzot četrdesmitgadnieces slieksni, sieviete uzrakstījusi un savas ģimenes locekļiem nosūtījusi vēstuli, kurā atklājusi savu pieredzi. Dažas radinieces atzinušās, ka nojautušas notiekam ko nelāgu, taču pēc lielās ģimenes apspriedes jau tā daudz cietusī sieviete no savējo vidus izstumta: «Ignorēja mani un izturējās pret mani kā pret parazītu.» Dažus gadus vēlāk sieviete uzzinājusi, ka arī viņas māte un mātes māsa savā bērnībā guvušas līdzīgu traumu. Ceļš uz notikušā pieņemšanu kļuvis iespējams, satiekot partneri, ar kuru iepazītas savas seksualitātes tumšās un gaišās puses.

Abpusēja mīlestība, pacietība, sapratne, līdzjūtība devusi sievietei spēku runāt par savu pieredzi publiski un izlīgt ar pagātni: «Ir pagājuši daudzi jo daudzi gadi un es vairs neuzskatu savu agrīno pieredzi par sliktu vai nožēlojamu, es pat redzu, cik daudz tā man ir iemācījusi.» Dziedinājums nesis arī spēju piedot savas ģimenes locekļiem, kuri nesaprata, lūdza klusēt, novērsās: «Tagad es saprotu, ka esmu pavadījusi daudzus gadus, cenšoties radīt sev ģimeni (...) es esmu atradusi savu patieso mieru vienatnē un savā pagaidu vientulībā.»

Laikam jau te ir arī atbilde uz manu nopūtu – instrukcija netiek šūpulī likta ar nodomu. Dzīvei jātop dzīvotai, pieredzei – iegūtai. Ja paveicas, ģimenes greizais musturs kādā paaudzē tiek lauzts un reizēm, lai tas notiktu, ir vajadzīga tieši novēršanās, tieši brīvprātīga vai piespiedu izolācija no tā, kā domā, kā viens pret otru izturas ģimenei piederīgie no paaudzes paaudzē. Ģimenes melnās avis ir dāvana dzimtai, tā ir jauna elpa un bieži – cerība uz dziedinājumu kādai ilgstoši iekapsulētai sāpei.