Saplūst ar ainavu

To mēdz dēvēt arī par ceļa idejas grāmatu. Ceļš ir ļoti stiprs vārds un simbols, kurā ieausti daudzi nozīmju pavedieni. Taču es šobrīd domāju par to vienkāršāko – par es eju kājām, un vai tas ietekmē to, kā redzam pasauli. Manuprāt, ietekmē diezgan būtiski. 

Jāatzīst, ka līdz šim nepavisam neesmu bijusi dažādu pārgājienu cienītāja. Nezinu kāpēc, jau mācoties skolā, mana reakcija uz vārdu pārgājiens nebija nekādi sajūsmas spiedzieni. Cik atceros, parasti drīzāk pie sevis nodomāju: «Nu, kāpēc atkal kaut kur jāiet!». Taču pamatskolā, kad mūsu klases audzinātāja bija lieliska fizkultūras skolotāja, mēs patiešām regulāri gājām. Gar jūru, gar ezeru, vai vēl kaut kur. Tomēr laikam tikai šovasar, ļaujoties eksperimentālam gājienam ar kājām gar jūru no Jūrkalnes līdz Pāvilostai, es pirmo reizi mūžā sajutu šāda gājiena burvību. Lai pastiprinātu izjūtu, ka esi prom no visa, ceļa laikā tikpat kā neizmantojām viedtālruņus. Piemēram, eskatījāmies tajos, lai noskaidrotu, cik tālu esam aizgājuši, bet vaicājām sastaptajiem cilvēkiem, kas šī ir par vietu. 

Mans pirmais ašais secinājums pēc šī pārgājiena bija: kā es tagad saprotu tos cilvēkus, kuri katru vasaru akcijā Mana jūra kājām apceļo Latvijas jūras piekrasti! Tas taču nav nemaz tik viegli – noiet dienā ap 20 kilometru (aptuvenā distance no Jūrkalnes līdz Pāvilostai) gar jūras krastu! Kā rāda Mana jūra gājiena kalendārs, ir dienas, kad ir jānoiet arī 24–25 kilometri. Tomēr – vai šī piepūle ir tā vērta? Noteikti! Maršruta galapunktā, Pāvilostā, guļot jūrmalas smiltiņās bija tāds miers un harmonija, ka šo izjūtu kokteilis noteikti būs tas, ko gribēšu atsaukt atmiņā tad, kad vasara būs beigusies.

Kurzemnieki var būt pateicīgi arī rakstniekam Vilim Veldrem, kurš 20. gadsimta 30. gados gan gāja kājām, gan brauca ar riteni, šādā veidā apceļodams visu Latvijas piekrasti un tās zvejniekciemus. Un pateicoties tam, mums ir iespēja lasīt 1938.–1939. gadā izdoto grāmatu Dzīve pie jūras. 

Es ticu, ka gan Kurzemīte, gan Dzīve pie jūras (un tie noteikti nav vienīgie darbi) nebūtu iespējami bez tā – pavisam vienkāršā, bez fiziskās būšanas un iešanas. Bez tādas saplūšanas ar ainavu, kāda var notikt tikai ar kājāmgājēju vai velobraucēju. Bez ceļā sastaptajiem cilvēkiem un dzīvām sarunām. Tu vari būt ceļā dažādos veidos, bet tas ceļš, kas tev ir zem kājām, arī tevi pašu spēj nest tālu. Tāds varētu būt mans kā ceļinieka secinājums.