Par saknēm

Un ne tāpēc, ka darbs jauns un kolēģi neiepazīti, tā ir realitāte, ar kuru bija gatava saskarties, uzsākot gaitas jaunā darbavietā.

Iemesls skrējienam pavisam sadzīvisks, bet tomēr negaidīts – sūknim, kas no akas līdz mājai atgādā ūdeni, pārtrūka ilgais un kārtīgi nokalpotais mūžs. (Te nu neliela atkāpe – dzīvoju laukos, diža meža malā, tāpēc zvans atbildīgajam dienestam manos apstākļos nav risinājums.) Līdz speciālista verdiktam, ka sūknis nav remontējams un jauna ūdens apgādes automāta iegādei, kāds brīdis pagāja, tikmēr nācās pie ūdens tikt senāk ierastajā veidā: ar spaini rokās, pa taciņu uz aku un pa taciņu atpakaļ. Saimniecība nav liela, bet prasības pēc tīrības gan, un bērni ūdeni tik labi taupīt neprot, tādēļ jāpiesmeļ 5–6 spaiņi no rīta, pirms darba, un tikpat vakarā. Bez vindas, vinčas un citām mehāniskām iekārtām. Tīrs muskuļu spēks un veiklība. Kad pirmās dusmas bija izdusmotas un pirmais spainis akas dibenā svaiga, dzidra ūdens sasmēlies, nāca augšup, manī kā ieplīsuša pulksteņa mehānismā negaidīti saslēdzās zobrati. Tajā brīdī es sapratu, ka manī nav ne dusmu uz saplīsušo sūkni, ne smago spaini. Tajā mirklī atmiņā atausa, kā plašajā Zemgales līdzenumā, pagalma vidū reiz pie akas ūdeni smēla mana vecāmamma. Viņa smaidot deva man mazo alumīnija krūzīti, ļāva smelt tīro, auksto ūdeni, piesakot, lai dzeru maziem malciņiem un lēnām. Viņu savulaik nesalauza ne Sibīrija, ne smagais darbs kolhozā.

Tobrīd pati savā pagalmā pie akas es sajutu, kā saknes dod spēku mugurkaulam iztaisnoties. Sūroties par savu likteni, zelēt savu sāpi kā mazam bērnam īkšķi man neļāva nevis vienkārši pašlepnums, bet dziļa cieņa pret visām tām dzimtas sievām, kuras reiz, tieši tāpat kā es tobrīd, stāvējušas pagalma vidū, varbūt nogurušas, varbūt pat rūpju saliektu muguru, bet smēlušas, nesušas, gādājušas un izturējušas. Un, nē, man nav jāatdod parāds par viņu ciešanām, man pašai savu rūpju rievu ir diezgan. Bet par to spēku, par tām zināšanām un prasmēm, ko esmu saņēmusi mantojumā, par to gan iekšēji pasakos ik reizi, kad apzinos, ka noder.

Mūsu bērni, vēlāk pieaugot, krīzes brīžos zemapziņā sadzird tieši tās balsis, kas viņus reiz mierinājušas vai – gluži otrādi – pie mazākās neveiksmes bārušas, aizrādījušas. Brīžos, kad piedzīvojam neizdošanās, neveiksmes vai pat sakāves, mēs pret sevi izturamies tā, kā to savulaik darījuši mūsu vecāki un vecvecāki. Tāpēc man tajās saplīsušā sūkņa dienās pietika spēka smelt, nest un, silti smaidot, mācīt bērnus, lai auksto ūdeni dzer lēnām, nesteidzoties.