Dusmoties vai pasmieties 1

Protams, manā dzīvē arī bija laiks, kad mana taisnība likās pati svarīgākā, bet tas nu jau ir kādus gadus desmit atpakaļ. Laikam ejot, cilvēks pieaug un saprot, ka mēs visi esam dažādi – ar savām bailēm, savu pārliecību un savu viedokli. Tā vajadzētu būt, bet diemžēl tā nav.

Ja ziedu veikalā pārdevēja ar asarām acīs stāsta, ka klienti nāk un met savus dokumentus, lai pārdevēja varētu pārliecināties, ka viņi pēc likuma drīkst apkalpot, tad kur mēs visi kopā nonāksim? Vai tiešām šī sabiedrības daļa, kas uzvedas agresīvi, nesaprot, ka šī pārdevēja vai kāds cits, kurš pelna iztiku savai ģimenei un sev, ir tāds pats ķīlnieks, kā mēs visi šajā situācijā? Jā, ir daļa, kas var strādāt attālināti un nav jāvakcinējas, bet kā gan to var izdarīt veikalnieki? Kas tad apkalpos tos, kuri vēlas savus papīrus pamētāt? Kur pazudusi cieņa un iecietība? Arī valdība no savas puses parādīja savu nostāju, nemaksājot dīkstāves pabalstus tiem, kas nav vakcinējušies – šis nu ir zemisks gājiens, jo nodokļus maksājam mēs visi... Kā tad šie cilvēki lai pabaro savus bērnus?

Ir arī pretējā puse – vakcinētie, kas vaino nevakcinētos šajā situācijā. Jā, mazliet varbūt ir tāds rūgtums, bet katrs mēs dzīvojam savu dzīvi ar savām izvēlēm un lēmumiem, kas normālā sabiedrībā būtu jāpieņem.

Kā var draugs pārstāt būt draugs, ja viņš ir vakcinēts vai nevakcinēts? Vai tā tagad tiek tiek mērīta un vērtēta draudzība? Kāpēc ir tik grūti pieņemt un saprast vienam otru?

Viens vārds var mainīt visu: tas var pacelt spārnos, bet tas var arī trāpīt sāpīgi un iemest baigā dubļu peļķē. Ir cilvēki, kas māk pēc tam savākties un pa taisno no peļķes piecelties ar smaidu sejā un pieņemt to, ka dubļi ir viņu sasmērējuši, bet ir tādi, kas paņem tos dubļus rokās un met savam pāridarītājam tieši sejā. Tādu spēli var spēlēt mūžīgi, ja abi nemāk apstāties. Tieši tagad tas notiek ar mums, mēs viens otru apmētājam ar dubļiem un nemākam apstāties un pasmieties.

Bet kaut kad jau viss šis beigsies. Un ko tad? Vai spēsim viens otram acīs skatīties un saukties par draugiem? Vai tad pēkšņi kāds atcerēsies, cik prieka pilnus brīžus ir piedzīvojuši kopā, vai spēsim aizmirst tos dubļus uz savas sejas?

Pieķeru reizēm sevi pie tā, ka iejūtīgāka esmu tieši pret svešajiem. Mani pārsvarā vada emocijas un intuīcija, mēdzu būt skarba, bet tikai tad, ja man sāp, bet pat tad ir lietas un tēmas, par kurām es klusēju un cenšos būt saprotoša. Visērtāk jūtos pa vidu, bet ne jau konfliktā, bet vispār – pa dzīvi, jo tad, manuprāt, tā skaidrāk var redzēt visu notiekošo apkārt.

Es mācos smaidīt arī dubļu peļķē!