Droši vien būsiet jau dzirdējuši, ka par šā gada Latvijas ģeovietu atzīts Staldzenes stāvkrasts, un šajā sestdienā tur gaidāms tam veltīts pasākums. Tiks organizēts pārgājiens ģeologu un citu speciālistu vadībā ar lekcijām un informāciju par Staldzenes stāvkrastiem – to veidošanos, ģeoloģiju, vēsturi, kā arī izskanēs jautājumi un diskusijas.

Taču Staldzene ir ne tikai īpaša ģeologu skatījumā, manuprāt, tā ir īpaša vieta daudziem ventspilniekiem un ar savu savdabību tā apbur arī daudzus iebraucējus. Kaut kā man ļoti atmiņā iespiedies arī kādā sarunā Ventspils Rakstnieku mājā pieminētais, ka tā ir īstā pludmale, kur vest Mājas viesus – rakstniekus, dzejniekus, tulkotājus. Ne tik safrizēta kā pilsētas pludmale, bet tieši tāpēc ļauj labāk sajust dabas spēku, vēju un brīvību. Iedvesmai jau neder nekas pārlieku pareizs, tad tai nav, aiz kā aizķerties.

Staldzene ir arī man īpaša vieta. Tā saistās ar bērnības vasarām, jo lielākoties skolēnu brīvlaika trīs mēneši tika pavadīti tur. Vienmēr atmiņā būs 18. autobuss (kas šodien pārtapis par nr. 8) – dzeltenais Ikaruss, ar kuru bija jābrauc, lai no pilsētas centra dzīvokļa nonāktu tur, Staldzenē, kur smaržo pļavas un uz salmiņa var vērt meža zemenītes. Personīgā auto mums nebija. Pieļauju, ka nebija arī daudziem citiem staldzeniekiem, jo kā gan citādi mēs tik lielā skaitā satiktos autobusā. Tad, kad sestdienu rītos ikdienas braucējiem pievienojās arī mazdārziņu turētāji, 18. autobuss bija stipri pilns, tāpēc priecājāmies, ka mūsu maršrutā parādījās arī tas garais – Ikaruss ar garmošku.

Protams, atmiņā arī tas, ka Staldzenē jūra tepat degungalā, bet, lai tiktu sauļoties un peldēties, tev jāsaprot, vai robežsargi šodien laidīs. Bija periodi, kad prasība netuvoties jūrai tik uzturēta stingri, bija brīži, kad to palaida vaļīgāk. Citreiz robežsargi varēja pienākt un pajautāt, kas tādi esam – ja vietējie, tad var palikt. Bet citreiz nācies arī kāpt ļoti stāvā kāpā, jo nekavējoties no jūrmalas ir jāpazūd, un tepat, kur esi, un ir vienalga, cik stāvs vai līdzens tieši šeit ir krasts.

Taču atgriežoties pie Staldzenes un ģeoloģijas... Būtu patiešām lieliski, ja ģeologi savos pētījumos pievērstos šai mūsu īpašajai vietai. Gan 2001. gadā rudens vētru atsegtais bronzas laikmeta Staldzenes depozīts, gan ventspilnieces Linas Semjonovas entuziastiski veiktie pētījumi, liek uzdot daudz jautājumu par Ventas senāko tecējumu, par kuriem prasīt prasās dzirdēt atbildes arī no ģeologiem.

Jācer, ka sestdien atbraukušos zinātniekus un pētniekus Staldzenes stāvkrasts iedvesmos, nu, ne mazāk kā rakstniekus un dzejniekus.

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: