Melns vai balts

Situācija liek uzdot jautājumus, uz kuriem pagaidām skaidru atbilžu nav. Ko darīs tie cilvēki, kuri ir nostādīti izvēles priekšā – darbs vai vakcīna? Izvēlēsies tomēr nevakcinēties un stāties uzskaitē kā bezdarbnieki? Ja tādu būs daudz, vai mūsu sociālais budžets to spēs nodrošināt?

Ja viņi steigšus metīsies vakcinēties – vai mūsu vakcinācijas punkti ir gatavi uzņemt?

Nedēļas sākuma tika ziņots, ka vakcinācijas procesu pabeiguši 55,57% Latvijas iedzīvotāju, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu. Tātad to pieaugušo skaits, kuri vēl nav vakcinējušies ir liels, – tie ir apmēram 44%.

Kopš dzīvoju neatkarīgajā un demokrātiskajā Latvijā, neatceros citu tik spilgtu laiku, kad mums tik daudz nāktos domāt par to, kā nešķelt sabiedrību, kā pieņemt uzskatu dažādību, kā respektēt dažādas sabiedrības grupas. Ļoti daudzās sarunās un diskusijās nākas ik pa laikam atgādināt sev un citiem – ir jāspēj pieņemt arī atšķirīgs viedoklis. Pat tad, ja tagad ir ārkārtas situācija un laiks, kad valdība pieņem lēmumus, kas diezgan viennozīmīgi pasaka – visiem ir jāvakcinējas, jo tad mēs būsim glābti. Nedomāju, ka tāpēc mums būtu jāskatās uz pasauli tikai kā melnu vai baltu un jāredz tikai tas, ko mēs katrs no sava redzes leņķa vēlamies redzēt.

Kovids kā lakmusa papīrītis atklāj arī to, cik tad vispār mēs uzticamies valdībai. Tā cenšas vadīt sabiedrību krīzē, bet viens no vājajiem punktiem ir tas, ka ļoti daudzu cilvēki jau neuzticas tiem, kas šos lēmumus pieņem. Un, kā jau mēs to visi labi zinām, – cieņa un uzticība ir jānopelna.

Mēdz teikt, ka cilvēkiem vienmēr ir izvēle, neatkarīgi no apstākļiem. Un ļoti stingri ņemot, tā tas arī ir. Proti, izvēle var būt ļoti neērta, nepatīkama vai ierobežota, bet tā vienmēr ir, kamēr cilvēks ir dzīvs. Taču būtiski, lai izvēle būtu pārdomāta un labākā no iespējamām tavā situācijā, un, lai izdarot savu individuālo izvēli, mēs neaizmirstu arī par citiem.