Iestājoties pavasarim, rokas un sirds iegrimst dārzā. Jau janvāris, kad dienas pamazām tapa gaišākas, bija kā apsolījums, ka pavasaris tuvojas, ka gada skaistākais laiks vairs nav aiz kalniem. Ap to laiku nu jau ik gadu atskan draudzenes atgādinājums, ka laiks sēt pelargonijas. Līdz ar sīkajām sēkliņām, ko guldu mazajā dēstu podiņā, es sēju prieku. Ar to brīdi sākas brīnuma gaidīšana. Uz palodzes lēnām dīgst puķu un dārzeņu sēklas, un lēnām plaukst prieks par pavasari, par esību, par pasauli.
19.05.2022, 09:08
Pēdējie laiki
Acis kļūst par vienu no Stiklu purviem, kad aiz Annahites pamatskolas pedagoga Edgara Mihņēviča aizveras redakcijas auto durvis. Paliekam divatā ar...
06.05.2022, 13:36
Kurš gludina galdautu?
Lai arī saule ar savu siltumu vēl nedalās pārlieku dāsni, pavasaris ir tā labi ieskrējies. Lauki, dārzi un mauriņi sazaļojuši, grāvmalās lazdas, alkšņi un...
22.04.2022, 16:13
Ārpus ikdienas
Pēdējā laikā Latvijā, Eiropā un, iespējams, arī citviet pasaulē, šķiet, piedzīvojam pārgājienu tūrisma atdzimšanu. Varbūt tas nav populārs ļoti plašās...
14.04.2022, 13:33
Par vareņikiem un ne tikai
Pēc grūtas brīvprātīgo darba dienas Ukrainas atbalsta centrā saņēmām uzaicinājumu doties vakariņās pie atbraukušajām ukraiņu sievietēm Ventspils...
25.03.2022, 10:24
Palīdzēt vai atbrīvoties no liekā
Nesen iesaistījos brīvprātīgajos, kas palīdz šķirot un vākt mantas Ukrainas bēgļiem, kuri ieradušies Ventspilī, kā arī tiem, kuri palikuši savā zemē, lai...