Ilgi un laimīgi

Savu vecāku sudraba kāzu dienā tiešām domāju par to, nu kā cilvēki var tik ilgi nodzīvot kopā? Labi zināju, ka netrūkst cilvēku, kas šķiras un precas vienā laidā, bet manējie, redz, jau 25 gadus kopā. Par vecvecāku zelta kāzām vispār nerunāsim – kad pašam ir knapi 18, 50 gadi laulībā liekas neticama robeža, jo – kad tam cilvēkam bija jāpiedzimst, lai pirms pusgadsimta apprecētos? Un tad pirms dažiem gadiem tu secini, ka paša kāzu dienai pavisam nemanot arī ir apritējuši jau 25 gadi un ka tas nemaz nebija tik sarežģīti. Nē, nekādā ziņā tas nebija gludi, vienmēr saulaini un ne reizi neuzdodot jautājumu: «Kā dzīvot tālāk?» Bet tāda tā dzīve ir. Salam seko atkušņi, pēc burvīgām vasarām nāk lietaini rudeņi, aizskalojot visus putekļus, lai tie netraucētu baltai ziemai. Ja viss rit bez mazākās aizķeršanās, bez mazākās kļūdas un melnumiņa, tas pat nešķiet dabiski. Kaut kāda mākslīga pasaule, siltumnīca vai inkubators, bet nevis īsta dzīve. Cita lieta, ka katram tajā īstajā dzīvē var būt citādākas problēmas un citi ciņi, aiz kuriem aizķerties. Turklāt tas, ko kāds uzskata par problēmu vai varbūt pat nepārvaramām grūtībām, cits uztver pavisam mierīgi, liek zem akmeņa un iet pāri dziedādams. Es noteikti gribētu piederēt tiem otrajiem, lai gan ne vienmēr tas izdodas. Dzīve, ko tu padarīsi.

Patiesībā tieši prasme katru sīkāko cinīti nepadarīt par nepārkāpjamu mūri ir noturīgas ģimenes dzīves pamatā. Citiem vārdiem sakot – spēja atrast kompromisu. Pilnīgi noteikti ģimenē ir tāds laiks, kad viss tiek saprasts no pusvārda, viss tiek darīts kopā, par visu tiek domāts vienādi un tiek soļots vienā ritmā. Bet dzīve nestāv uz vietas, pieaug gan cilvēks, gan ģimene, reizē pieaugot arī vēlmēm un ambīcijām. Un te nu pienāk brīdis likt lietā kompromisu mākslu, taču nevis tāpēc, lai panāktu savu, bet lai jūsu kopīgais kuģis, lai cik tas arī neskanētu klišejiski, maksimāli maigi apbrauktu piepeši uzbangojušās krāces. Ja jūs varat par kaut ko tādu vienoties, dzīvosiet ilgi un laimīgi. Nav izslēgts, ka pirms kompromisa līguma noslēgšanas notiks arī kas karadarbībai līdzīgs, taču arī tas nav nekas, ja tiešām ir vēlme par kaut ko vienoties. Un pēc tam atkal tikai uz priekšu. Līdz nākamajai krācei, protams, jo tāda tak ir tā dzīve.