Bēgt nedrīkst karot

Tautas un cilvēku individuālās traģēdijas Ukrainā apliecina, ka savas attiecības ar kara jautājumu ir jārisina visām paaudzēm. Diemžēl arī mēs neesam izņēmums. Viegli ir līdz brīdim, kad tās risina caur vēstures liecībām. Vieglāk ir, kad lādiņi krīt zemeslodes otrā pusē. Tādos nosacīta miera apstākļos iekšējais dialogs ir vairāk teorētisks. Tuvāk realitātei attiecības ar karu katrs varējām ieraudzīt brīdī, kad Ukrainā sāka lidot raķetes. Pieļauju, ka ikviens arī Latvijā tad sāka iekšējo dialogu par to, kāda būtu rīcība, ja karš sasniegtu mūsu valsti. Vai krāmētu koferi, meklētu laivu, slēptos pagrabā vai ar ieroci dotos aizstāvēt valsti? Vai ņemtu gurķu burku un mestu rašitu dronam? Variantu daudz, bet izvēles tikai trīs: cīnīties, padoties vai bēgt.

Aizsardzības ministrijas rosinājums atjaunot obligāto militāro dienestu katram no mums liek formulēt attiecības ar karu nu jau bez ilūzijām. Nepiekrītu tiem, kas apgalvo – tas skar tikai jauno paaudzi. Tas skar ikvienu, kam bērns vai mazbērns ir attiecīgajā vecumā. Šādos brīžos krīt maskas un realitāte atklāj, kāda ir mūsu izvēle: cīnīties, padoties vai bēgt. Vai valsts un demokrātija ir teorētiska vērtība, ko reālas krīzes brīdī izkonkurē pašsaglabāšanās instinkts, vai tomēr rodas drosme cīņai, drosme ziedot tuvāko? Diskusija par obligāto militāro dienestu katru no mums pietuvina realitātei attiecībās ar karu un savu valsti.

Palasot viedokļus tviterī, kļūst skaidrs, ka tie, kas visvairāk kliedz par brīvību kā vērtību, teorētiski ir vismazāk gatavi to aizstāvēt praktiski. Jo, lai arī vārds ir ierocis, turklāt ļoti būtisks maigās varas ierocis, bez attiecīgas fiziskas sagatavotības un specifiskām zināšanām kara situācijā būsim vāji. Kara iznākumu nosaka arī motivācija, un neviens NATO karavīrs nevarēs būt tikpat motivēts aizstāvēt Latviju kā tās pilsonis. Manuprāt, nav spēcīgākas motivācijas par ģimeni, sava kaktiņa, stūrīša zemes. Tādēļ tas, cik sagatavoti kara situācijai būs Latvijas pilsoņi, ir svarīgi. Bezatbildīgi, ka tikai tagad, kaut vajadzēja jau aizvakar, jautājums nonācis politiskajā dienaskārtībā. Un ir bažas, vai šī būs tikai vienas partijas kampaņa vai nopietns valsts stratēģiskais plāns, kas ietvers ne vien dienestu, bet sāksies jau skolās, sporta skolās ar nopietnu attieksmi pret fizisko sagatavotību, ko apliecinās arī nopietns finansējums sporta skolotājiem un sporta aktivitātēm.

Es gribu cerēt uz nopietno variantu, jo laiki mainās, bet cilvēki nemainās, un Romas impērijas domātāja Vegēcija atziņa – gribi mieru, gatavojies karam, savu aktualitāti nav zaudējusi.