Sveiciens brāļiem un māsām veģetatīvajā distonijā 10

Protams, visos laikos bijuši nīdētāji, kuriem nedod ēst, bet ļauj tikai pasūkstīties, bet veģetatīvā distonija nav šis gadījums. Tās ir patiesas sāpes, izmisums, trauksme un bailes. Nav noslēpums, ka pēdējā laikā palielinājies to cilvēku skaits, kam ir šādas sūdzības. Arī daudziem maniem draugiem un paziņām ir veģetatīvā distonija, bet tas nav stāsts no sērijas: "Pasaki man, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu." Draudzība un pazīšanās ir sena, bet distonijas pazīmes parādījušās salīdzinoši nesen – pirms pāris gadiem. Mēģinot šķetināt, kāds bijis saslimšanas iemesls, esam nonākuši strupceļā, jo neviens no mums nav zaudējis tuvinieku, nav piedzīvota šķiršanās, nav zaudēts darbs. Ārēji viss bijis labi, bet slimība tik un tā pielavījās, pēkšņi paralizējot ierasto ikdienu. Turklāt gan es, gan mani draugi un paziņas, kurus skārusi distonija, nav dzīves nomākti cilvēki, kas, salikuši rokas klēpī, bēdājas, bet prot priecāties par ikdienišķiem sīkumiem – arī kaijām debesīs un ziedā iekritušu rasas lāsi. 

Man tas notika pēkšņi – sāka sāpēt viss ķermenis, brīžiem bija grūti izkāpt no gultas, lai aizietu līdz tualetei, nemaz nerunājot par spirdzinošu pastaigu gar jūru, kas šādā situācija ir īsts glābiņš. Trūka elpas, bija nepatika doties uz lielveikaliem un jebkuru vietu, kurā pulcējas daudz cilvēku. Turklāt tas viss notika spēji – vakar tu vēl biji aktīvs un možs, bet šodien esi kā samainīts, kā salauzts, kā zaudējis savas patības daļu. Un ierosinājums saņemties, ja ir nopietna lēkme, tiešām neder (varbūt daļai der, bet ne visiem!), jo cilvēks var piepūst vaigus, apņemties izsliet muguru un ignorēt sliktās sajūtas, bet tas parasti neizdodas. Lēkme ir lēkme, kas jāizdzīvo. Tā var pārņemt pēkšņi – uz līdzenas vietas. Piemēram, iet cilvēks pa ielu, viņam ir labs noskaņojums, bet pēkšņi uznāk bailes, sāk sisties sirds, trūkst elpas, kņudēt āda. Spilgti atceros vienu pārbaudījumu, kas man šķita kā neiespējamā misija. Proti, man ar mikriņu bija jātiek no Pārventas uz pilsētu. Skaidrs, ka tas ir darīts neskaitāmas reizes, bet todien man burtiskā nozīmē šķita, ka es tūlīt nomiršu. Iekrampējusies busiņa sēdekļa rokturos, jutu, ka aumaļām plūst sviedri, bailes – neiedomājamas, liekās, ka es saļimšu spēkratā un nekad vairs nepiecelšos. Tagad par šo situāciju varu pasmaidīt, bet, kad tas notika, mana vienīgā doma bija izkāpt no spēkrata, tomēr prāts saprata, ka jātiek mājās.

Paiet zināms laiks, līdz cilvēks, kam ir veģetatīvā distonija, apjauš dziedinošu patiesību – lai cik liela ir lēkme, lai cik briesmīgas ir tā brīža izjūtas un sajūtas, nomirt no tā visa nevar. Tad, kad to saprot, ir daudz vieglāk – tu vari dziļi elpot, izteikt sevi stiprinošus vārdus, tev ir cerība un tu zini, ka pēc brīža viss sliktais aizies. Galvenais ir izturēt lēkmi un neļaut tai ņemt virsroku. Šādās situācijās noder pavisam vienkārši teksti, kas var šķist pat triviāli vai salkani: "Es esmu vesela, laimīga, mierīga un stipra. Ar katru mirkli un stundu man klājas arvien labāk un labāk." Katram ir jāatrod savi spēka vārdi, katram jāatrod savs veids, kā sadzīvot ar veģetatīvo distoniju. Pieļauju, ka vieniem tas būs Dievs, kuram tiks lūgt dziedināšana, citiem tā būs meditācija, lai atgūtu dvēseles mieru, savukārt vēl kādam vienīgais palīgs, iespējams, būs daba.

Ir cilvēki, kuri ļoti vairās no ārstu apmeklējumiem vai, gluži otrādi, apmeklē daudzus mediķus, lai saprastu, kas notiek, jo veģetatīvā distonija ir viltīga. Tā mēdz uzvesties tā, ka cilvēks pierakstās vizītē pie kardiologa vai neirologa vai vēl kāda speciālista, un visbiežāk izmeklējumi neko sliktu neuzrāda, bet cilvēks aizvien mokās un nerod mieru. Paldies tiem sirdsgudrajiem ārstiem, kuri nedomā, ka pacients tēlo, bet palīdz saprast, ka trauksmes cēlonis ir veģetatīvā distonija. Kad tā tiek konstatēta, ir divi scenāriji – viens ir tikt galā paša spēkiem, otrs – uzticēties ārstam, un, ja viņš iesaka, kādu laiku lietot atbilstīgus medikamentus. Daļa distonijas slimnieku, zobus sakoduši, atsakās lieto zāles, uzskatot, ka jātiek galā tikai un vienīgi pašu spēkiem, un tas nav peļami – tā var darīt. Tomēr, ja ir ļoti slikti un cilvēks nespēj savākt savu ķermeni un aiziet uz darbu, var lietot ārsta izrakstītās zāles. Jā, tām var būt blaknes, bet var arī nebūt. Ir vēl trešais ceļš – uzticēties mātei dabai, jo tai ir bagātīgs augu krājums, kurus var izmantot, lai atslābinātos un nomierinātos, bet ceturtais – atrast labu psihologu vai psihoterapeitu, kurš palīdzēs atrast trauksmes cēloni, jo mēs paši dažkārt no nespējam.   

Man ir prasījuši: "Nu, kā tu jūties, kad tev ir lēkme, kas ar tevi notiek?" Bet uz šo jautājumu patiesi ir ļoti grūti atbildēt, jo vari pateikt vien dažus vārdus – ir ļoti, ļoti slikti… Pat mainās balss tembrs, un augums kļūst smagnējs, ir ļoti karsti. Pirms kāda laika man zvanīja laba paziņa, un es jau pēc balss manīju, ka viņai ir lēkme. Uz jautājumu: "Kas tev, mīļā, noticis?" viņa atbildēja: "Nu, nekas jau…" No sērijas – savējie sapratīs. Starp citu, ir labi, ja ir pazīstams vēl kāds veģetatīvās distonijas slimnieks, jo ir brīži, kad ļoti vajadzīgs atbalsts. Skaidrs, ka ar saviem sliktumiem mums jātiek galā pašiem, bet ir būtiski, ja vari kaut vai īsziņas veidā sazināties ar cilvēku, kam ir līdzīgas problēmas un kurš tevi neuzskatīs par simulantu.

Draugu un ģimenes atbalsts ir ļoti svarīgs, jo kaut vai tā pati staigāšana, kas ļauj ievilkt krūtīs svaiga gaisa malku, lēkmes laikā šķiet neiespējama, ja ir jāiet kājām, savukārt, ja kāds aizvestu, piemēram, līdz jūrai vai uz mežu, cilvēks sākumā varētu atgūties, sēžot mašīnā, kurai atvērtas durvis, bet pēc tam jau spert pirmos drošos soļus jūras vai meža virzienā. Var arī vienkārši pasēdēt dārzā. Katrā ziņā nav jāmetas sev lieliem soļiem pierādīt milzu varēšanu, viss nāks ar laiku.

Katram, kas saskaries ar veģetatīvo distoniju, der atcerēties, cik dziedinošas ir kustības. Kad ir spēks, noteikti derētu padomāt, kā izkustināt ķermeni, bet atkal jāatceras, ka pārforsēt nevajag. Katrs lai dara pēc savām spējām – viens peldēs, cits nūjos, bet vēl kāds raitā solī ies gar jūru. Der pilnīgi viss, kas sniedz prieku un dod papildu skābekļa devu. Tāpat vēlams izvēlēties kādu sev tīkamu vaļasprieku, kas ļauj atpūtināt prātu. Un vispār – vairāk vēlams uzticēties savai sirdij, jo prāts "uzliek" rāmjus, un cilvēks vairāk domā par to, ko par viņu domā citi, nevis pievēršas savam atveseļošanās procesam.

Veģetatīvā distonija ir viltīga. Labie laiki, kad nav lēkmju, var ilgt vairākus mēnešus, tas var būt daudz īsāks laika sprīdis (viena lēkme var ilgt vairākas stundas vai, piemēram, piecas minūtes), bet labā ziņa ir tā, ka visas lēkmes reiz beidzas, un tad atkal var priecāties, elpot pilnu krūti un līdz bezgalībai mīlēt dzīvi. Lai mums izdodas!